Pirmās dienas pēc Eiropas Padomes (EP) lēmuma par ES nākamā plānošanas perioda budžetu nesa daudz priecīgu atklāsmju un secinājumu. Pirmkārt, nu ir skaidrs, ka Latvijas nākotne ir droša - tik daudz ļaužu uzskatīja par nepieciešamu komentēt, kā īsti Dombrovskim vajadzēja izturēties EP, ka nav divu domu: Latvijā ir ārkārtīgi daudz Eiropas varas mehānismus pārzinošu cilvēku, kuri turklāt ir enerģiski, drosmīgi, uzstājīgi un dzimteni mīloši. Pašmāju politikas jautājums par alternatīvām un/vai pēctečiem Dombrovskim ir atrisināts - būs no kā izvēlēties! Otrkārt, nu arī skaidrs, ka Latvijas iekšējais tirgus patiesībā ir apmēros liels un pirktspējas aspektā ļoti interesants. Tādēļ mēs Eiropai esam tik ārkārtīgi vajadzīgi, ka varam droši likt veto, - lai mūs neaizvainotu, pārējās dalībvalstis piekāpsies. Un vispār - mēs varam arī neaizsūtīt savu karavīru uz Mali, tad tie eiropieši redzēs velnu!
Maza valsts var būt ietekmīga - lielākoties sagādājot galvassāpes lielajām. Piemēram, par spīti ES koķetēšanai ar Turciju, nelielā Kipra ilgstoši spēj likt sprunguļus tuvināšanās procesā (no Kipras viedokļa neatrisinātais Ziemeļkipras jautājums). Vienīgā nelaime, ka Latvijai tā īsti nav ar ko Eiropu pabaidīt, lai saņemtu vairāk naudiņas, - jūtami vēl vairāk viesstrādnieku eksportēt nevaram, varbūt varam piedraudēt ar kara pieteikšanu Krievijai? Vēl variants ir strauji uzsliet kādu visa reģiona ekoloģijai bīstamu ražotni, lai gan jārēķinās, ka plāns var neizdoties - leišu mēģinājumi izmantot Ignalinu Briseles maka paplešanai nav bijuši sevišķi veiksmīgi... Labi, gan jau kaut ko izdomāsim. Galu galā mēs varam vienkārši apvainoties, un to jau nu Eiropa nepārdzīvos.
Un vēl - kā mums vispār drīkst nedot vairāk naudas, ja esam pierādījuši, ka mākam to tik brīnumaini izlietot!
Iepriekšējā ironija, protams, nenozīmē, ka Latvijai pacietīgi un vienmēr jāļauj kāpt sev uz galvas. Un var jau būt, ka Latvijas pārstāvju saspēlē ar potenciālajiem sabiedrotajiem bija nepilnības. Tomēr nevajadzētu Latvijas attiecības ar pārējo Eiropu reducēt tikai uz ES budžetu. Ja mūs neapmierina budžeta aprises Latvijas sadaļā, iespējams, ir jācīnās par lielāku Briseles piekāpīgumu citos jautājumos vai, vienkārši sakot, jātirgojas. Piemēram - labi, mēs akceptējam naudas apmēru kā tādu, bet savukārt jūs nekliedzat, ka mēs šo naudu patstāvīgāk pārdalām starp pozīcijām. Labi, mēs «norijam» skopo piedāvājumu Latvijas lauksaimniekiem, bet jūs savukārt atzīstat mūsu tiesības palīdzēt savējiem, ieviešot protekcionisma formas, kas kompensētu atšķirības konkurētspējā kaut iekšējā tirgū. Šāda veida vienošanās uz papīra neuzliksi un preses konferencē neizstāstīsi, tomēr ir skaidrs, ka neoficiāli «dīli» Eiropā nav retums. Citiem vārdiem sakot: a) EP nolemtais budžeta kontekstā nenozīmē, ka turpmākie gadi mums a priori būs depresīvi, b) mūsu pārstāvjiem jāturpina aktīvi apgūt publiskās un aizkulišu diplomātijas iemaņas (tas ir izdarāms). Savukārt nepārtraukti sev stāstīt, ka kārtējo reizi esam pazemoti/paši izblamējušies utt., vienkārši nav produktīvi.