Kāpēc sezonas vidū atkal esi bez spēļu prakses?
Man vasarā bija piedāvājumi no dažām komandām, bet es nolēmu nogaidīt, jo ļoti gribēju spēlēt Turcijā, kur ir spēcīgs čempionāts, ļoti labi apstākļi. Diemžēl nesagaidīju, bet tās komandas, kurās bija iespēja, jau bija piesaistījušas amerikānietes, tāpēc pagaidām esmu bez darba. Šobrīd gan situācija ir tāda, ka esmu diezgan droša par to, ka pēc Ziemassvētkiem man būs kur spēlēt. Noteikti vairs negaidīšu ilgāk, jo ir šausmīgi grūti ilgstoši trenēties individuāli un noturēt kaut kādu spēles līmeni. Apzinos, ka esmu vēl jauna basketboliste un manī ir ļoti daudz enerģijas, ko varu šai spēlei dot. Nevaru to sevī turēt, ir jāspēlē.
Pagājušajā gadā bija līdzīga situācija!
Jā, bet tur bija nedaudz atšķirīga situācija. Man bija līgums ar Krievijas klubu [Orenburgas Nadežda], bet tur par katru viesspēlētāju ir jāmaksā visai liela naudas summa. Pasliktinoties finansiālajai situācijai, klubs nevarēja atļauties apmaksāt tik daudz spēlētāju, cik bija piesaistīts. Viņi man piedāvāja nogriezt pusi no manas algas, un es varu spēlēt, vai nu viņi pagaidām maksā, bet aicināja mani meklēt citu klubu. Labi, ka viņi vismaz atļāva man trenēties ar komandu. Sezonas beigās radās variants nokļūt Spānijā, kur galu galā arī aizbraucu.
Kāda bija saruna ar izlases treneri Mārtiņu Zībartu par tavu gatavību?
Treneris zvanīja un noskaidroja, ko es daru. Uzreiz teicu, ka esmu labā fiziskā formā, bet man būtu vajadzīgas pāris treniņu dienas, lai iejustos komandas spēlē. Viņš to pieņēma un deva šo iespēju. Man jau pašai liekas, ka šajās dienās spēli esmu sajutusi. Ceru, ka treneris domā tāpat [smejas].
Valstsvienību uztver kā iespēju atgādināt par sevi arī potenciālajiem darba devējiem?
Noteikti nē. Es atbraucu spēlēt un pārstāvēt izlasi, kur man vienmēr bijis prieks atrasties un pārstāvēt. Par klubu lietām šajā laikā nedomāju.
Kur un kā trenējies individuāli?
Trenējos Grieķijā un Turcijā. No rītiem darbojos sporta zālē, vakarā svaros. Ar fizisko gatavību nav nekādu problēmu, bet pietrūka komandas apkārt. Gan sabiedrības ziņā, gan tīri treniņos - šad tad bija iespēja paspēlēt viens pret vienu, bet tas ir pavisam citādi kā spēlēt pieci pret pieci basketbolu. Tagad izlases treniņos pirmajā nodarbībā vēl bija diezgan grūti noķert to spēles ritmu, bet jau otrajā dienā jutos daudz, daudz labāk, tāpēc nebija bažu par gatavību parādīt savu labāko sniegumu.
Kad pēdējo reizi normāli sanāca trenēties ar komandu? Tikai vasaras sākumā Amerikā?
Patiesībā jau Amerikā arī nesanāca pārāk labi patrenēties komandas ietvaros. Neveiksmīgi sanāca tas, ka sezonas beigās aizbraucu uz Spāniju, kur satraumēju potīti, kas piepampa nenormāli liela. Pirms došanās uz WNBA treniņnometni Losandželosā vēl valkāju īpašu zābaku un nevarēju normāli staigāt. Amerikā trenējos ar visu pampstošo kāju, bet pēc atgriešanās atkal vilku to zābaku.
Par spīti traumai, centies sevi apliecināt WNBA. Kāpēc neizdevās?
Potīte noteikti ietekmēja manas iespējas tur sevi pierādīt, taču bija arī citi iemesli, kāpēc tur īsti neizdevās izsisties. Tas ir pavisam cita stila, mentalitātes basketbols, kurā ieradāmies kā rūkiji [jaunpienācēji]. Fiziski bija ļoti sarežģīti, jo zālē ieradāmies ap deviņiem no rīta, bet ārā tikām ap pieciem sešiem vakarā. Tas bija standarts. Man arī bija grūti pierast pie viņu terminoloģijas, jo tā tomēr ir krietni atšķirīga no Eiropas basketbolā ierastās. Viņi jau gribēja, lai es kā saspēles vadītāja, visu saprastu no pirmā vārda, bet tur bija tik daudz jauna, ka ne vienmēr varēju visu atcerēties. Grūti bija pat vairāk morāli nekā fiziski.
Kuras ir lielākās atšķirības starp WNBA un Eiropas basketbolu?
Atšķirību ir daudz, bet galvenais jau ir spēles ātrumā un fiziskajā līmenī. Tur ir tāds «skrien un met» basketbols.
Tavam spēles stilam jau, manuprāt, visai atbilstošs!
Jā [smejas], bet tāpat nebija viegli. Īpaši jau tas, ka vietējās spēlētājas jau tur visas sistēmas un kombinācijas zina un saprot no pusvārda, jo tam visam gājušas cauri jau koledžu basketbolā. Tur izjutu to, ka ASV koledžā neesmu mācījusies, tāpēc man tas viss īsā laikā bija jāapgūst no jauna. Tas bija šausmīgi grūti.
Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar WNBA?
Šobrīd vairāk koncentrējos uz to, lai atrastu labu klubu Eiropā. Ar Losandželosas komandu, kas mani izvēlējās WNBA draftā, man saistību vairs nav.
Vai tev pašai pēc šovasar Amerikā piedzīvotā vēl ir vēlme vēlreiz mēģināt tur iekļūt?
Jāsaka godīgi, ka tas ir grūts jautājums... Droši vien, ja būs labs piedāvājums, tad es vēl aizbrauktu. Tas būtu jau citādi, jo otrajā reizē jau zinātu, ko gaidīt, ar ko rēķināties. Nebūtu tās neziņas un pārdzīvojumi par to, kas tad nu tagad būs, kā ar to tikt galā.
Šovasar valstsvienībā Eiropas čempionātā nespēlēji tikai tāpēc, ka vēlējies sevi pierādīt WNBA?
Diemžēl izlasei nevarētu palīdzēt arī tad, ja nebrauktu uz Ameriku, jo tajā brīdī, kad komanda gatavojās Eiropas čempionātam, es vēl staigāju uz terapijām, lai mēģinātu savest kārtībā potīti.
Droši vien izlases gaitām sekoji līdzi!
[Aizrautīgi.] Protams, sekoju. Es jau biju pārliecināta, ka viņas tiks nākamajā kārtā, un plānoju braukt uz Ungāriju skatīties, kā viņām ies tālāk, bet diemžēl mazliet pietrūka [komanda nepārvarēja priekšsacīkšu barjeru]. Man šķiet, ka tas bija veiksmes jautājums.
Kādas bija emocijas, pirmo reizi vērojot komandas spēli finālturnīrā no malas?
Bija ļoti dīvaina sajūta. Drausmīgi gribējās iet un palīdzēt, turklāt pašai bija sajūta, ka varētu dot komandas spēlē pietiekami daudz, lai tā tiktu tālāk, taču, redzot savu kāju, atkal apzinājos, ka tas nav iespējams. Protams, pārdzīvoju.
Tagad izlasei ir jauns galvenais treneris Mārtiņš Zībarts. Vai viņa vadībā ir jaušamas kādas jaunas vēsmas komandas spēles veidošanā?
Ir ļoti grūti to vērtēt, jo sagatavošanās posms ir ļoti īss un tā laikā jāpaspēj izdarīt tik daudz, lai pagūtu sagatavoties tai spēlei. Trenerim jau pietiek ko noņemties, lai kaut vai savāktu mūs visas kopā un mēs saprastu, ko no mums vēlas. Viņam šādā situācijā nav viegli. Skaidrs, ka spēles stils mums būs ļoti ātrs, kas ir arī loģiski, redzot sastāvu - ir Gunta [Baško-Melnbārde] un Anete [Jēkabsone-Žogota], kas tādā spēlē jūtas ļoti labi, ir labas metējas. Mums ir arī spēcīga groza apakša ar Aneti Šteinbergu un Zanīti [Teilāni], kuras var savākt bumbas. Treniņos mēģinājām aptvert kādas pamatkombinācijas, sistēmas, lai gan to, loģiski, nebija daudz, jo šajā situācijā vērtīgāk ir kvalitatīvi sagatavot mazāk, nevis mēģināt aptvert visu.
Kā veidojas komandas ķīmija, sastāvā atkal esot Anetei un Guntai?
Komandas gars no tā tikai iegūst, jo viņas ir tiešām augstas klases spēlētājas un ļoti labas komandas biedrenes.
Uz tevi jau arī skatās kā uz vienu no komandas līderēm!
Es to tā neuztveru. Cenšos vienkārši spēlēt tā, kā es māku, darīt to, ko varu, lai komanda uzvarētu. Nav tā, ka domāju: esmu līdere, man tagad jāiemet, jādara tas un tas, un tas. Tad nebūtu labi [smejas]. Tam jau arī nav nekādas vajadzības. Piemēram, šoreiz mums, manuprāt, ir tik spēcīgs sastāvs, kāda ļoti sen nav bijis. Pirmais piecnieks mums ir Eiropas elites līmenī.
Pieaugušo līmenī sevi spilgti pieteici 2011. gada Eiropas čempionātā, kas šķita ļoti labs atspēriens, jo individuāli labi nospēlēji izlasē, bija līgums ar Eirolīgas grandu Fenerbahce. Kā vērtē tālāko karjeras attīstību?
Protams, viss varēja izvērsties labāk, bet nav jau arī noticis nekas traģisks. Katram sportistam karjeras laikā ir kritumi un kāpumi. Uzskatu, ka katrā vietā, kur spēlēju, kaut kas tomēr ir izdarīts. Kaut vai tajā pašā Spānijas čempionātā pavasarī, kur mēs izcīnījām kausu ar komandu, kas nekad nebija tikusi finālā.