Tuvāki par brāļiem
Pirms astoņiem gadiem Beloborodovi dzīvoja Ozolnieku novada Cenu pagastā un baudīja laimi, ko viņiem sniedza dēls Maksims. Kaimiņos dzīvoja sieviete, kura aizrāvās ar alkoholu. Viņai mājās bija dažas dienas vecs zīdainītis, tas neēdināts un neaprūpēts gulējis, ietīts netīrās lupatās, kamēr māte uzdzīvojusi. Reiz, kad sieviete atkal bija piedzērusies, Nadežda paņēmusi bērnu pie sevis. Ozolnieku novada bāriņtiesa viņai 2001.gada 27.martā piešķīra aizbildnību par zēnu, un nu Vladimirs ir adoptēts un kļuvis par pilntiesīgu Maksima brālīti. Zēnam bija slikta redze, taču tagad viņš lasa grāmatas. Sliktās veselības dēļ viņam nav skaidras izrunas, tomēr puika runā un nebaidās to darīt. Kādreiz viņš nespēja staigāt, taču Beloborodovi ar operāciju un fizioterapijas nodarbībām ir panākuši, ka Vova, kaut arī uz pirkstgaliem, tomēr staigā.
Šoreiz Nadeždu nevis viņas labestības zinātāji pieteica intervijai, bet viņa piezvanīja pati. Lai pateiktu, cik viņai šī zeme kļuvusi mīļa. Viņa ir no Čuvašijas, kas ir viena no Krievijas Federācijas republikām. «Čuvašijā mūsu čuvašu valoda netika atzīta par valsts valodu un bija jārunā krievu valodā. Mamma neprata krieviski runāt, tikai tēvs mazliet. Kad mēs runājām dzimtajā valodā, par mums smējās,» atceras Nadežda.
Viņa apprecējusies ar Sergeju, kurš Padomju Savienības laikā bija armijas virsnieks, norīkots dienēt vispirms Igaunijā un pēc tam Latvijā. «Mamma mani mācīja - kad tu dzīvosi starp igauņiem un latviešiem, zini, ka viņi tev būs tuvāki par pašas brāļiem,» stāsta Nadežda. Taču, kad viņa ieradusies Baltijas valsīs, visi viņu uztvēruši kā krievieti un viņas vīru saukuši par okupantu. Pēc tam, kad Baltijas valstis bija atguvušas neatkarību, PSRS armijai bija jāpamet šīs valstis un arī Beloborodovu ģimene atgriezusies Čuvašijā. «Mums prasīja - kāpēc jūs atbraucāt? Kad atbildējām, ka te taču ir mūsu dzimtene, mums aizrādīja - nedzīvojāt te padomju gados, nav ko jums te darīt arī tagad, kad Krievijā ir grūti. Braucām atpakaļ uz Latviju.»
Nav ko burkšķēt!
Šo aizvadīto gadu laikā Latvija ir kļuvusi par Nadeždas un Sergeja īstajām mājām. Lai gan viņi pieredzējuši gan dzīvi krīzes centrā, gan bezdarba uzstieptu knapināšanos, viņa ir no sirds pateicīga Latvijai.
Vispirms jau tāpēc, ka te Vladimirs ir ārstēts un viņam nodrošinātas dažādas fizioterapijas nodarbības bez maksas. Šogad Beloborodovu ģimenei Jelgavā piešķirts trīsistabu dzīvoklis. Šīs pilsētas sociālā dienesta darbinieki paši zvanot Nadeždai, lai piedāvātu palīdzību. Nesen pilsētā rīkots labdarības koncerts, lai iegūtu naudu piecu bērnu, arī Vladimira, ārstēšanai. Zēnam saziedoti 950 lati. «Pilsētas mērs Andris Rāviņš man pēc koncerta spieda roku un teica - paldies. Es raudāju - par ko man pateicas?» stāsta Nadežda. «Esmu šajā valstī piedzīvojusi tik daudz laba, ka saku - nav laika burkšķēt, mēs visi esam vienādā situācijā. Es lūdzu Dievu par Latviju, Valsts prezidentu, par Ministru kabinetu. Nezinu, ko politiķi dara, bet lūdzu Dievu, lai viņi pieņem pareizus lēmumus.»