Pirmatklājēja prieks nomaļa tempļa drupās

Ir agrs svētdienas rīts, un es stāvu pie aizsarggrāvja, kas rakts jau XII gadsimtā. Virs ūdeni klājošajām lotosa lāpām turas viegla migliņa. Dambja otrā galā ir Bantīejkhmara (Banteay Chhmar) - viens no lielākajiem tempļiem, kas būvēts senās Khmeru impērijas laikā. Kādu laiku šī vieta piederēs tikai man un maniem draugiem.
Ejam iekšā. Izrādās, tomēr neesam vieni, jo kāds vietējais uz ganībām dzen savas govis. Un vēl ir kāds mūrnieks, kurš pārved mūs pāri sakritušajiem akmeņiem līdz pat svētajam tornim. Šāda sabiedrība mums netraucē.
Kambodžas slavenākais tempļu komplekss Ankorvats atrodas aptuveni 100 km uz dienvidaustrumiem. Pēc ceturtdaļgadsimtu ilgušā pilsoņu kara to atkal sākuši apmeklēt tūristi. Daudz tūristu. Vairāk nekā miljons gadā. Aktīvākajās dienas stundās pat veidojas gājēju sastrēgumi.
Taču, dodoties vairāk uz nomalēm, var atrast vietas, kas aizvien piedāvā vientulību un pirmatklājējā dod piedzīvojumu baudu. Bantīejkhmara ir viena no šādām vietām. Līdz tai ir vairākas stundas pa diezgan nelīdzenu un putekļainu ceļu. Ja gribat palikt pa nakti, jārēķinās ar pašām primitīvākajām naktsmājām: sveču izgaismotas istabas vietējo cilvēku mitekļos un ūdens vannai, kas tiek pasmelts no jau minētā aizsarggrāvja.
Es paliku pa nakti, un tieši tas bija vislielākais ieguvums. Modos agri, tāpat kā visi pārējie, un devos īsā pastaigā. Satiku kluksti, kas uzraudzīja cāļus. Satiku puikas, kas kūra no dubļiem būvētu cepli, lai tajā apstrādātu kokogles. Es iepazinu ne tikai templi, bet dzīvi ap to. Ciemā dzīvo vairāki tūkstoši cilvēku - rīsa audzētāji, lopkopēji un tirgotāji -, un viņu mājas ielenc seno templi no visām četrām pusēm. Viņi aizsarggrāvja krastos audzē dārzeņus, viņi glabā salmus ne tik vecajās tempļa ēkās, kas izkaisītas pa visu ciemu. Pagātne te sadzīvo ar tagadni.
Turklāt uzturēšanās šeit sniedz gandarījumu, ka kaut vai ar mazumiņu varu palīdzēt valstij, kas aizvien atkopjas pēc ilgā konflikta, - te paliek mani dolāri. Vietējiem ir mobilie tālruņi (tos uzlādē ar ģeneratoru), dažiem ir mazi traktori, taču tās ir vienīgās lietas, kas liecina par jelkādu rocību.

Pagātne tagadnē

Bantīejkhmara ir buvēta Khmeru impērijas pēdējā lielajā celtniecības periodā. Budistu karaļa Džajavarmana VII inženieri plānoja ar vērienu. Ārējā kantainā aizsarggrāvja sāni ir apmēram pusotru kilometru gari. Iekšā kā kvadrāts izrakts vēl viens līdzīgs grāvis, kas ieskauj pašu templi.
Pirms vairāk nekā gadsimta franču arheologs Etjēns Emonjē nopūtās, ka templis ir pārvērties par vārdos neaprakstāmām drupām. Savā ziņā tāds tas ir joprojām, lai gan tajā rosās neliela restauratoru komanda. Taču tieši tas ir viens no piedzīvojuma elementiem. Ložņāt pāri milzīgajiem sakritušajiem akmens bluķiem un pašam atklāt torņus, pagalmus un ceremoniju takas.
Templis oficiāli vairs nav reliģiska vieta, taču vietējie to aizvien uzskata par svētvietu. Vienā no kambariem atradām pagaidu svētnīcu ar Budas attēlu un kūpošu vīraku. Visbiežāk te cilvēki nāk, kad tos nomocījis sausums - viņi aizlūdz par lietu.
Viena no labākajām tempļa daļām ir simtiem pēdu garais bareljefs uz ārējā mūra. Ziloņu gājieni, kalpoņu ieskautas prominentas kundzes, ciemata iedzīvotāji laivās un citas lietas, kas raksturo dzīvi pirms 900 gadiem. Daudz kaujas skatu ar nedraudzīgo čampu zemi kaimiņos.
Līdzīgus akmens grebumus var redzēt arī Ankorvatā. Atšķirība ir tikai tā, ka te pie tiem nav jādrūzmējas. Pirmajā dienā satikām grupu ar 20 franču tūristiem, otrajā vispār neviena cita svešinieka.
Pēcpusdienā devāmies izpētīt, ko senie khmeri spēja paveikt ar ūdeni. Austrumos no tempļa ir iespaidīga izmēra ūdenskrātuve. Vēsturnieki strīdas, vai tā bijusi simboliska nodeva mītiskajai Radības jūrai vai apūdeņošanas sistēmas sastāvdaļa, vai varbūt abi divi. Jebkurā gadījumā ūdenkrātuves izmērs ir iespaidīgs.
Nakti pavadīju pie vietējās ģimenes, ļoti viesmīlīgiem cilvēkiem. Man bija pašam sava istaba, pudele ar ūdeni, moskītu tīkls un liela luksusa prece - automašīnas akumulators, kas deva strāvu fluorescējošajai lampai. No rīta noskaloju seju nedaudz duļķainajā ūdenī un devos pastaigā. Brokastis bija centrālajā tirgū. Nūdeļu zupa ar vistas gaļu. Ļoti laba. Nekādu restorānu te nav.

Sabiedriskais transports uz Bantīejkhmaru nekursē. Braucienu palīdz noorganizēt vietējās tūrisma firmas, piemēram, Sīemrīebas pilsētā. Taksometru vai motociklu var sarunāt arī uz savu roku. Jārēķinās, ka tas ir vismaz četru stundu brauciens.
Populārākā sezona Kambodžas apmeklēšanai ir ziema. Izvairieties turp doties martā, aprīlī un maijā, jo šie mēneši ir paši karstākie! Nav jābaidās no tā dēvētās lietus sezonas, kas ilgst no vasaras vidus līdz rudenim, - lietusgāzes kā pēc pulksteņa uznāk tikai vēlās pēcpusdienās.

Naktsmājasviesu namā vai pie vietējiem palīdz noorganizēt franču bezpeļņas organizācija. Koordinators ir Tats Sofals - [email protected].

Vairāk informācijas mājaslapā Tourismcambodia.com