Droši var teikt, ka veiksmīga darbība opozīcijā ir politiskās cīņas visaugstākā pilotāža. Ir teju vai neiespējams ko panākt, ja pie varas esošie tevī neieklausās, neņem vērā teikto, priekšlikumus noraida ne satura, bet principa pēc un bieži vien pat bezkaunīgi izsmej. Lai to pārlauztu, jābūt tēmā par visiem citiem daudz kompetentākam, jāspēj ne tikai aktualizēt problēmas, ko cilvēki emocionāli uztver kā sev būtiskas, bet arī piedāvāt reālus risinājumus un vispirms iegūt publisku atbalstu saviem ierosinājumiem, lai tad varas partijas burtiski iedzītu stūrī, liedzot tām noraidošu manevru iespējas. Vairums opozicionāru diemžēl to nespēj, tāpēc vai nu vienkārši deputāta krēslos atsēž tiem atvēlēto laiku, vai iestieg primitīva populisma purvā un, kladzinot vien, «cik viss ir slikti», ātri izpelnās izsmieklu arī sabiedrības acīs. Vai ignoranci.
Un te pat nav nozīmes, vai tas ir parlamenta vai pašvaldību līmenis. Ja ir pretnostatījums starp pozīciju un opozīciju, spēles principi daudz neatšķiras. Vismaz, ja runājam par publisko komunicējamo tās daļu (aizkulisēs visu ko var sarunāt, bet ar to, kā saka, vēlētāju nepabarosi).
Tiesa, kādu laiku ir iespējams izlīdzēties arī ar neveiksmju komunicēšanu, saviem vēlētājiem demonstrējot, ka rosinājuši kādas tiem izdevīgas iniciatīvas, taču sliktais vairākums tās noraidījis. Tomēr arī to nevar atļauties bezgalīgi ilgi, jo tad vēlētājs var novērsties, saprotot, ka «ar šiem nav aršana».
Varētu teikt: nu, kas gan tur traks, tās ir šo opozicionāru, ne visas sabiedrības problēmas. Un tomēr tā nav. Opozīcija ir kā politikas meža sanitārs. Jo stiprāka opozīcija, tāda, ar ko varas partijām nopietni jārēķinās, jo lielākas cerības, ka politikas produkti, ar to saprotot likumus, lēmumus, valdības noteikumus u. tml., būs kvalitatīvāki, ka būs mazāk kādu šauru interešu grupu interesēs pieņemtu lēmumu un ka varas partiju politiķi paši (nevis ar ierēdņu palīdzību, kā tagad bieži mēdz būt) spēs pārliecinoši argumentēt to vai citu iniciatīvu nepieciešamību un pareizumu.
Pēc teiktā loģisks būtu jautājums: kā vērtēt to opozīciju, kas darbojas Saeimā un kaut vai Rīgas domē, lielākajā no pašvaldībām? Ja pavisam īsi - tā ir nekāda. Neizteiksmīga, kusla, jau kaut kur izskanējušas kritikas tiražētāja. Reģionāļi Saeimā iestājas pret visu ko, tikai ne par reģionu interesēm. No Sudrabas sarakstiem ievēlētajiem katram sava spēle, tā vairs nav komanda. Saskaņa dreifē savā informatīvajā telpā. Neko vērā ņemamu nedzird arī no Rīgas domes opozicionāriem, kur, jāsaka, nav arī vairs neviena spilgta līdera.