Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kādas bija tavas emocijas, kad tu uzzināji, ka Tautas fronti vadīs nevis Peters, bet Īvāns?
Mums visiem tas bija ļoti negaidīti. Vēl vairāk, kad tika izvirzīti Tautas frontes līdera kandidāti, pie skatuves stāvēja meitenes ar ziediem, ko vajadzēja pasniegt potenciālajam līderim. Un viņas stāvēja tuvāk Peteram. Visiem bija sajūta, ka cita jau nav, izņemot viņu. Mēs sapratām, ka tobrīd Peters ir valsts prāts. Viņš prata visiem iedvest drosmi, ka mēs rīkojamies pareizi. Jo sanākuši jau bija tik ļoti dažādi cilvēki.
Ivānu zināja tikai tāpēc, ka bija publikācijas par Daugavu.
Tā ir. Toreiz Ļiteraturnaja gazeta [Literatūras avīze - izdevums, kas iznāca krievu valodā Maskavā] korespondents Latvijā Celms veltīja Ivānam un Snipam veselu lappusi. Līdz tam tikai šaurs žurnālistu loks pazina Īvānu. Un pēkšņi Peters gluži kā burvju mākslinieks no piedurknes izlika šo kārti. Un jāsaka, ka šī kārts izrādījās trumpis. Ārēji Īvāns bija ļoti piemērots šai lomai. Tautai bija vajadzīgs tāds jauns cilvēks pretēji ierastajiem partiju vadītājiem. Tautas fronte taču nav nekāda partija, jo tā ir dažādu organizāciju kopsumma, kas tikai vēlāk sadalīsies sīkās partijās. Bet līderis bija tobrīd vajadzīgs tieši tāds - romantiķis. Un Īvāns tieši tam atbilda. Peters jau arī teica, ka vajadzīgas jaunas un tīras rokas. Es domāju, ka Peters jau tad paredzēja, ka asajos uzbrukumos Tautas frontei uzreiz tiks pieminēts viņa amats un loma Rakstnieku savienībā. Bet Rakstnieku savienībā taču bija VDK (Valsts drošības komiteja - red.) štata darbinieks. Tas bija tāpēc, lai Peters varētu organizēt ārzemju delegāciju, ārzemēs dzīvojošo latviešu vizītes vai arī mūsu rakstnieku komandējumus uz ārzemēm. Viņš nekad to neslēpa un arī nekad stukačs nav bijis.
Kāpēc Latvijā intelektuāļi bēg prom no politikas?
Toreiz, kad veidojās Tautas fronte, bija cita problēma. Viņiem, kas vēlāk tika ievēlēti arī parlamentā, nebija patstāvīgas domāšanas. Viņi uzreiz piekrita visam, ko «vadoņi» teica. Bet vadoņu toreiz gan prezidijā, gan frakcijās bija ļoti daudz un dažādi. Pārsvarā tādi, kuri prata daudz runāt, tāpēc likās, ka ir ļoti pārliecinoši. Visi citi viņiem piekrita, pakļāvās. Tā bija un ir vislielākā problēma - nespēja patstāvīgi domāt. Es vispār uzskatu, ka jebkura parlamentārieša pamatīpašībām jābūt noteiktībai un patstāvīgai spriestspējai. Bet par intelektu un inteliģenci... Mums Tautas frontē un vēlāk Augstākajā padomē bija daudz rakstnieku, juristu un par visiem vairāk - ārstu. Vienpadsmit vai vēl vairāk. Bet arī viņi vienmēr bija gatavi kompromisiem.
Baltais plankums vēsturē latviešiem ir par to, kā krievvalodīgā inteliģence Latvijā bija novērtēta.
Latvieši un krievi, kas te dzīvoja, dažādi pieņēma atmodas idejisko pusi. Krieviem tas bija kā demokratizācijas turpinājums, kad ekonomiskā demokratizācija turpinās sabiedriskā demokratizācijā. Latviešiem tas bija nacionālo jautājumu komplekss, kas bija jārisina. Es uzskatu, ka Latvijai šajā laikā ļoti veicās, jo viss varēja beigties daudz sliktāk. Tas vienmēr jāatceras. Ja nebūtu visu to apstākļu sakritības, nav zināms, kas būtu bijis. Protams, krievi uzreiz bija sabaidīti. To veicināja daži LNNK politiķi, kas tolaik parādījās un ļoti daudz runāja. Krieviem radās aizdomas, ka nāks kaut kāds ierobežojumu laiks, ka viņi būs izstumtie. Tā arī bija. Tautas frontes pamatu un visu to organizāciju, kas bija pirms tam, veidoja latvieši. Un tas ir saprotams. Ne uz barikādēm, ne Tautas frontē nav vērts pārspīlēt nelatviešu klātbūtni. Tāpēc, ka krievs te skaitās gan ukrainis, gan baltkrievs, jo viņi valodas dēļ ir integrēti. Tā ka šajā terminā - krievvalodīgie - es nesaskatu neko negatīvu. Līdz Tautas frontes izveidošanai viss bija vairāk vai mazāk mierīgi, ne tik satraucoši. Viss bija atkarīgs no tā, kā «uzvedīsies» iedzīvotāju krieviskā daļa. Bet Interfrontes izveidošanās parādīja to, ka šī organizācija bija nelatviešu politiskais integrētājs. Iespējams, ka vajadzēja savādāk strādāt lielajos darbaļaužu kolektīvos. Kuri cilvēki paši atnāca uz Tautas fronti, ar tiem bija vienkārši. Nebija tā, ka viņi vīlās un gāja prom. Es pats ar ļoti daudziem runājos. Vīlušos nebija, bet sarūgtinājums bija daudziem. Arī man. Man bija smagi brīži. Manā grāmatā (Nastojaščeje prošedšeje vremja - krievu valodā iznāca 2009. gadā) ir tāda nodaļa Savējais starp svešajiem, kur es it kā ironizēju par to, kā manu situāciju traktē daži krievi. Pat mani draugi. Bet īstenībā nacionālais diskomforts man bija ne reizi vien. Tas sākās jau 1989. gadā, jo līdz tam es biju Tautas frontes valdes loceklis, biju pašā centrā, visus labi pazinu un manā klātbūtnē nebija daudz sarunu par nacionālajām problēmām. Varbūt mani saudzēja? Bet pēc tam pārstāja kautrēties. Es jau biju savējais. Sanāca tā, ka dzirdēju daudz ko tādu, ko tagad būtu pat neērti pārspriest.
Tu par vilcieniem?
Nē, par nākotnes budžetu. Kam tas domāts? Tautas frontes līderi pamatā bija centriski noskaņoti. Citi, kas bija saistīti ar LNNK, ar Berklava grupu, nekautrējās manā klātbūtnē izteikties skarbi. Piemēram, akadēmiķis Freimanis teica, ka «mums vajadzīgi nelatvieši, lai būtu sētnieki, aprikožu pārdevēji, jo kādam jau tas būs jādara». Tā viņš runāja. Tādus teicienus dzirdēju daudz. Kad viens otrs tā runāja, tad vēl neko, bet, kad veselam Tautas frontes iekšējam grupējumam bija tāds viedoklis, tad gan sāka iekšā vārīties.
Bija vairākas neformālas organizācijas un visnopietnākā - LNNK. Mēs sapratām, ka tas kādu laiku ir mūsu katalizators. Pēc tam, kad radās pilsoņu komiteju ideja, ar viņiem palika vēl grūtāk saprasties. Viņiem, kā pasaulē vēl dažiem citiem radikāļiem - izraēliešiem, valsts ir neleģitīma. Viņi bija pret piedalīšanos vēlēšanās vietējās padomēs, Augstākajā padomē. Jo pēc kādiem likumiem būs vēlēšanas? Izrādās - pēc padomju likumiem. Mēs brīžiem bijām spiesti distancēties no viņiem, reizēm neņemt vērā viņu viedokli. Centrālā komiteja uz mums spieda, ka vajag nekavējoši tikt vaļā no LNNK.
Tā kā ar Borisa Pugo dēlu dzīvojām netālu un Pugo ar sievu ciemojās pie dēla, mums sanāca pagalmā tikties un neformāli kontaktēties. Viņš man teica, ka viņi paši nezinot, kurp tas viss novedīs, bet viens ir jāizdara - jāatstumj LNNK. Es teicu, ka uzskatu - ir labāk, ja jebkura opozīcija, vēl jo vairāk radikāla, ir iekšienē, nevis ārpusē, jo tad to var ietekmēt.
Tautas fronte krievvalodīgos piemānīja?
Protams, piemānīja. Jābūt godīgam un jārunā tieši. Galvenais krievvalodīgo pārmetums ir par to, ka Tautas fronte solīja nulles variantu. Un - piemānīja. Bet patiesībā nekādu solījumu par nulles variantu nevienā oficiālā Tautas frontes dokumentā nebija. Saprotams, ka tas bija kā karsts kartupelis, mēs ar to ņēmāmies trīs gadus. Vairākas reizes šie jautājumi tika apspriesti valdes kuluāros. Bet ne reizes nekādi lēmumi netika precīzi fiksēti dokumentos. Uz mums spiedienu izdarīja LNNK ar savām pilsoņu komitejām. Mēs visu laiku teicām, ka šis jautājums tiks risināts tad, kad būs atjaunota neatkarība. Turklāt vispār nebija nekāda scenārija, kas būs tālāk. Tas parādījās tikai 1989. gada rudenī. Un nevis Rīgā, bet Kaķīšu ezera krastā Visvalža Lāča mājā. Turp mēs ar Škaparu priekšgalā devāmies rakstīt Tautas frontes otro programmu. Tajā arī parādījās pirmais neatkarības atjaunošanas ceļa scenārijs - nākšana pie varas leģitīmā ceļā, caur vēlēšanām. Jā, pēc padomju likumiem. Mēs bijām pārliecināti, ka nezaudēsim vēlēšanās. Bet LNNK uzskatīja, ka tas būs neleģitīms orgāns un tā tālāk. Bet, starp citu, paši neatteicās balotēties. Tātad tajā laikā, kad mēs taisījām otro programmu, visu noformulējām, izdomājām, visus likumus pēc visiem punktiem, izņemot vienu - pilsonību. Un tā šodien ir trīs dokumenti, kas kaut kādā veidā reglamentē Tautas frontes pozīciju pilsonības jautājumā. Tā ir otrā programma. Un tur nav nekāda nulles varianta. Tur pateikts burtiski sekojošais - ka visiem šīs valsts pilsoņiem tiek dota iespēja vadīt šo valsti. Pilsoņiem! Otrais - visiem ir tiesības uz pilsonību. Un šīs tiesības var realizēt divējādi -ar reģistrēšanos vai naturalizēšanos. Tas nav nulles variants, bet pozitīvā diskriminācija, jo sāksies ierobežojumi.
Otrs dokuments ir pati 4. maija deklarācija, kur pateikts tas pats un nekas vairāk vai savādāk. Es ļoti labi atceros, kā tas tika apspriests. Tas notika manā kabinetā - redakcijā 13. stāvā Preses namā, kur atnāca Godmanis ar grupu.
Un trešais dokuments, kam vajadzēja šo jautājumu reglamentēt, ir divpusējais Krievijas un Latvijas līgums, kas tika parakstīts ārkārtējos apstākļos 13. janvārī Tallinā, kurp Jeļcins devās pa apkārtceļiem, bet Gorbunovs brauca turp kopā ar igauņu līgumu. Kā tur radās tas variants par pilsonību, es nevaru pateikt. Tā bija Gorbunova pozīcija - nulles variants. Bet šo dokumentu pieņem parlaments. Tad nu mūsu parlaments ratificēja, bet Krievijas parlaments neratificēja. Tas nekļuva par divām valstīm obligātu, uz kuru var atsaukties. Tāda, lūk, tā pozīcija par pilsonību. Bet ne tajā ir mānīšanās. Blēdība ir tur, ka Bojārs, Apsītis, Endziņš pārliecināja mani, ka atrisināsim to visu ar vienu dokumentu. Un tā 1991. gada rudenī tas dokuments tika pieņemts. Bet tikai šī dokumenta pirmā daļa - pilsonības institūta atjaunošana bijušajiem pilsoņiem un viņu pēctečiem. Likums par naturalizāciju, kuru mēs solījām tiem, kas bija uzreiz nobažījušies, tika pieņemts tikai pēc četriem gadiem. Un šajā laikā jau sakrājās viss, kas bija saistīts ar pilsonības institūtu - armijas problēmas, ieroči, īpašumi un tā tālāk. Arī profesijas, darbs valsts dienestā. Tad, kad atvēra otru iespēju kļūt par pilsoņiem, pīrāgs bija jau sadalīts. Un tā nu, pēc manām domām, ir nodevība, kas jau bija sākusies agrāk, jau Tautas frontē. Lēma tā deputātu korpusa daļa, kas pēc tam izveidoja frakciju Satversme. Es to uzskatu par apmānīšanu. Tā pozitīvās diskriminācijas ideja dreifēja. Solījumi uzstāšanās reizēs nekur nav fiksēti dokumentos. Es domāju, ka tā uguns var ļoti ātri uzliesmot, un tā, starp citu, deg joprojām.