Jāatgādina, ka Krievija ir lielākā gāzes eksportētāja uz ES, no Krievijas daudz neatpaliek Norvēģija un tālāk nākamās ir Alžīrija, Katara un Nigērija.
Virkne pētījumu liecina, ka Eiropas iespējamā pāriešana uz gāzes tirdzniecību biržās un vienoto tirgu ir izdevīga tikai importētājiem, kuri iegūs iespēju elastīgi regulēt iepirkumu apjomus atbilstoši konkrētajai situācijai. Savukārt zaudētāji būs gāzes eksportētāji.
Šī iemesla dēļ Gazprom un arī citu eksportētāju attieksme pret ES iniciatīvām ir neslēpti negatīva, īpaši norādot uz Trešās enerģētikas paketes nesavienojamību ar ilgtermiņa investīcijām gāzes infrastruktūrā un uzskatot, ka gāzes tirdzniecība biržās neļauj veidot ilgtermiņa plānus jaunu gāzes atradņu apguvei vai maģistrālo gāzes vadu un gāzes sašķidrināšanas rūpnīcu būvniecībai.
Vienlaikus situācijai ir vismaz daļējs risinājums - ilgtermiņa kontraktu slēgšana, balstoties nevis uz naftas cenām, bet vidējām gāzes cenām kādā laika posmā Eiropas biržās. Šādu politiku plaši sācis piekopt Norvēģijas Statoil, un Eiropā ap 40-45% no kopumā 75% tā dēvētās kontraktu gāzes tiek tirgots pēc biržas, nevis naftas cenām, rezultātā biržās vai balstoties uz to cenām jau tiek tirgots vairāk par pusi visas gāzes Eiropā.