Inga Melberga,
Emīls skolā sāka iet sešu gadu vecumā, jo jau labu laiku prata lasīt - brīvi lasīja nelielas grāmatiņas, bija apguvis saskaitīšanas, atņemšanas pamatus, spēja skaitīt līdz vairākiem simtiem. Šķita - ko gan sēdēs vēl vienu gadu dārziņā? Turklāt izvēlētā bija Valdorfskola, kuras mācību metodes atšķiras no tradicionālajām skolām. Tomēr problēmas sākās jau 1. klasē, jo Emīls pēkšņi sāka bieži slimot, apgūstamo vielu gan īpaši neiekavēja, jo rudens semestra līmeni viņš jau bija sasniedzis iepriekš. Mainījās uzvedība, Emīls skolā bija delverīgs, dīdījās stundās. Ja līdz 3. klasei sekmes bija labas, vēlāk sakās grūtības sekot mācībām, bet 5. klasē puika bija iedzīvojies pat vasaras darbos. Nolēmām, ka 5. klasē jāmācās vēl viens gads. Lai tas nebūtu psiholoģiski traumējoši, mainījām skolu un uz otro gadu puiku atstājam ar argumentu, ka mācību priekšmetu apjoms un veids Valdorfa un parastā skolā atšķiras, tādēļ jāmācās vēl vienu gadu, lai viss izlīdzinātos. Savukārt Jasmīna skolas gaitas uzsāks šogad, no pilniem septiņiem gadiem. Arī viņa prot lasīt, bet par emocionālo pusi - ir sajūta, ka meita ir stabilāka, labāk spēj koncentrēties rūpīgam intelektuālam darbam un paveikt iesākto līdz galam, neapstājoties pie pirmajām grūtībām.
Baiba Ābelniece,
Skolēnu Annas Jetes (15) un Nila (8) mamma
Nils īsti neprata nedz rakstīt, nedz lasīt, bet nolēmu viņu sūtīt skolā no sešu gadu vecuma, jo man šķiet absurda situācija, ka bērnam vidusskolā sanāk mācīties līdz 19 gadu vecumam. Šogad Nils sāks iet 3. klasē, un nesūdzos. Gan ar Nilu, gan ar vecāko meitu man pirmajās klasēs sanāca rīkoties pēc principa - gan jau, kad iemetīs ūdenī, iemācīsies arī peldēt. Varētu teikt, ka tā arī ir noticis. Anna sāka iet skolā septiņos gados, bet togad dzīvojām Tallinā, un Anna skolas gaitas uzsāka igauņu valodā, nemākot šo valodu, nemākot lasīt un rakstīt. Pēc gada atgriezāmies Latvijā, un viņa lasīja gan igauniski, gan latviski. Tagad mācīsies 9. klasē, par viņas sekmēm man ir bijis tikai prieks. Par Nilu - 1. klasē izskatījās, ka būs jāpadodas un jāpaliek uz otru gadu, bet kaut kā iekārtojās, ka viņš turpināja mācības. Tagad es par viņu jūtos diezgan droši. Kādas sekas uz viņa mācībām atstās tas, ka skolas gaitas uzsāka sešu gadu vecumā, redzēsim, iespējams, vēl stipri vēlāk. Tomēr es domāju, ka tas nav tik svarīgi, kad tieši bērns sāk iet skolā, jo redzam, ka bērni izmācās gana labi ar citām mācību metodēm, ne tikai klasiskajām - tādām kā mājmācība, alternatīvās skolas, kur bērni nav sadalīti pa klasēm pēc vecuma. Vienlīdz svarīgi kā tas, cik labi bērns zina alfabētu vai reizrēķinu, ir viņa spēja iekļauties kolektīvā, sadzīvot ar citiem bērniem. Un to jau iemācās ģimenē.