Elektroniskajos medijos sākoties priekšvēlēšanu debatēm, aktualizējas jautājums par to tematiku, turklāt turpmākās piezīmes vērstas ne tik daudz kolēģu žurnālistu, cik pašu politiķu virzienā.
Kā apskatīšanas vērtu piemēru var minēt Ingunu Sudrabu, ar kuru esam publiski apmainījušies savstarpēji kritiskām piezīmēm. Īsi sakot, mums ir par ko strīdēties (ko, visticamāk, arī darīsim). Jautājums: par ko?
Neproduktīvi liekas tērēt laiku no Latvijas specdienestiem it kā nākušajiem mājieniem par Sudrabas vizītēm Krievijā - paši dienesti šo tēmu tāpat nekomentēs, līdz ar to katrs paliek pie sava, un publika vai nu, kā mēdz teikt, tic uz vārda bijušajai Valsts kontroles (VK) vadītājai, vai arī viņas oponentiem. Vērtējot politiķus, «noticēt» nav racionāls arguments.
Noderīgāk būtu ar Sudrabu diskutēt par viņas vadītās partijas programmās (arī plašākajā, ne tikai 4000 zīmju) izklāstītajām idejām. Ir gadījies to darīt, un ir radies iespaids, ka, pirmkārt, viņa pati tic šiem priekšlikumiem, kas ir būtiski, otrkārt, kritiku sadzird. Piemēram, manuprāt, ir pretruna starp šīs partijas deklarēto mērķi palielināt valsts nozīmi ekonomikā un vienlaicīgo valsts pārvaldes kvalitātes aso kritiku. Proti, ja pārvaldes kvalitāte ir tik zema, valsts lomas palielināšana ekonomikai tieši nāktu par sliktu. Sarunā Sudraba piekrīt, ka pirms nozīmes palielināšanas vispirms jāuzlabo pārvaldes kvalitāte. Cita pretruna - no vienas puses, diez vai Latvijā ir kāds politiķis, kurš nepiekristu naudas lielajai lomai politikā, jo īpaši priekšvēlēšanu periodā; no otras puses, partijas priekšlikums Valsts prezidentu vēlēt vispārējās vēlēšanās tā īstenošanas gadījumā draud ar to, ka šajā krēslā iesēdīsies cilvēks, kurš var koncentrēt lielākos resursus reklāmām un PR. Sudraba šādu risku atzīst, tomēr no priekšlikuma neatkāpjas, norādot, ka risku var mazināt, nosakot ierobežojumus šādām «iepatikšanās» aktivitātēm. Ņemot vērā, cik lielu uzmanības daļu VK savulaik veltījusi pašvaldību darba stilam, partijas programmā centrālās un vietējās varas attiecībām, pašvaldību darba uzlabošanai, manuprāt, nav pievērsta pienācīga uzmanība. Izrādās, Sudrabai ir priekšlikumi, piemēram, plānošanas reģionu kā struktūru reformai; kādēļ to nav programmā, nezinu, tomēr iztaujājot kaut ko uzzināju. Vienlaikus man joprojām liekas, ka politiķe pārāk paļaujas, ka viņas vadības stilu VK var piemērot citiem varas atzariem. Respektīvi, man kā privātpersonai ir savas politiskās simpātijas, tomēr mani interesē ikviena politiskā spēka, ja vien tas nav pretvalstisks, viedoklis par konkrētiem jautājumiem.
Rezumējot: priekšvēlēšanu debates tāpēc jau ir debates, lai kandidātiem (pašu politiķu gadījumā - konkurentiem) norādītu uz viņu kļūdām un nepilnībām. Bet dinamiskums nenozīmē pliekanumu. Mēs, vēlētāji, vērtējam cilvēkus, kuri pretendē būtiski ietekmēt mūsu dzīvi kā politiķi - profesionāļi. No šī viedokļa, patiešām ir būtiski noskaidrot, cik daudz viņi saprot un vai viņiem ir realizējamas idejas. Tajā pašā laikā nav no svara, kā kurš izskatās vai cik gludi izsakās. Ja esmu spiests pieaicināt datorspeciālistu salūzuša «dzelža» labošanai, man ir svarīgi, lai viņš to izdara, nevis kā viņš, piemēram, ir ģērbies.