Tā ir normāla parādība, ka viens grib pārdot dārgāk, otrs grib nopirkt lētāk un ir jāvienojas par kompromisu. Nav vairs tie laiki, kad bija plānveida ekonomika, viena vienīgā cena un nebija nekādas konkurences. Dažbrīd šķiet, ka mēs kā sabiedrība kopumā joprojām pie tirgus situācijas neesam pieraduši, tāpēc daudzi normāli biznesa vides procesi tiek uztverti saasināti. Tomēr nevaru sacīt, ka mums ar kādu ražotāju būtu milzīgas domstarpības un ka mēs nevarētu no kāda ražotāja iepirkt preces. Nav tādu gadījumu. Tas, ka notiek kā īsākas, tā garākas pārrunas, gan nav noliedzams.
Kas uztrauc tirgotāju - tas, ka varētu laikā nenotikt preču piegādes? Preču kvalitāte? Cena?
Visi šie minētie aspekti - piegādes, kvalitāte, cena - kopā. Tirgotāji atrodas konkurences situācijā, un Latvijā pārtikas mazumtirdzniecībā konkurence ir asa. Tirgotājam jāveido sadarbība ar ražotājiem tā, lai tirgotājs spētu izturēt konkurenci. Var jau būt, ka brīžiem tirgotājs no ražotāja prasa par daudz. Bet, ja vietējie ražotāji piekrīt starptautisko globālo veikalu prasībām, tad vietējie tirgotāji nevar prasīt mazāk vai ar citādiem spēles noteikumiem.
Daudz tiek diskutēts par tirgotāju likto piecenojumu.
Piecenojums atšķiras pat viena veida produktiem, piemēram, pat piena pakām - ir piens, kam piecenojums ir minimāls, ir premium segmenta piens, kam piecenojums ir daudz lielāks. Vēl jo vairāk tas attiecas uz produktiem, kuri nav pirmās nepieciešamības preces. Premium segmenta alkoholam, piemēram, var būt ievērojams piecenojums, bet tik liels piecenojums nekad nebūs parastai, ikdienā nepieciešamai maizei. Tiek ievērots princips, ka turīgais maksā par mazāk turīgo. Valstiskā mērogā domājot, daļai pārtikas preču jāsamazina pievienotās vērtības nodoklis (PVN), bet tie pircēji, kuri ir turīgi, par ekskluzīvajām precēm lai maksā tikpat, cik tagad, vai pat vairāk.
Piekrītat apgalvojumam, ka Latvijas pircēji dažādas preces pērk galvenokārt akciju un atlaižu laikā?
Protams. Latvijas pircēji savā būtībā ir taupīgi. Pat cilvēki, kuri nebūt nav mazturīgi, ir ārkārtīgi taupīgi, pragmatiski, ļoti lielu uzmanību pievērš preces cenai un grib saņemt atbilstošu kvalitāti par adekvātu cenu. Tāpēc Latvijas pircējus, tā sakot, apmuļķot ar augstām cenām nevar.
Pieminējāt PVN mazināšanu. Kāds, jūsuprāt, būtu optimālais modelis - samazināt PVN pārtikai un, ja samazināt, tad pēc kādiem principiem?
Risinājums varētu būt ļoti vienkāršs, bet tas tik vienkārši nav realizējams. Tai pārtikas preču daļai, kas ir ikdienā nepieciešamās preces un ir, tā sakot, ekonomiskā klase, nevis premium segments, vajadzētu samazināt PVN vismaz par 50%. Savukārt neveselīgiem produktiem, piemēram, dažādām uzkodām, PVN mazināt noteikti nevajag. Domāju, ka šādas, diferencētas PVN likmes ieviešana pārtikai nav nekas neizdarāms. Arī patlaban Latvijā jau pastāv dažādas PVN likmes. Atšķirīgs PVN dažādām pārtikas preču grupām nav nekas unikāls, tas pastāv arī citās valstīs. Ja kāds apgalvo, ka visām pārtikas precēm radikāli jāsamazina PVN, tad tas ir naivs apgalvojums, jo skaidrs, ka tādā gadījumā valsts budžetā ienāks mazāk naudas un būs jādomā, kā to kompensēt.
Tātad ekspertiem, kas Saeimas un valdības līmenī pie šī jautājuma strādā, preces būtu jāklasificē, nevis jāpasaka: «Visām pārtikas precēm PVN samazināsim» vai arī «Nevienam pārtikas produktam PVN nevaram samazināt»?
Protams, jāklasificē.
Jūsuprāt, samazinot PVN un līdz ar to samazinoties preču cenai, cilvēki pirks vairāk pārtikas preču?
Ir iedzīvotāju kategorija, kurai patlaban ikdienas tēriņiem naudas pietiek un katrs eiro nav jāskaita. Protams, šī kategorija, mazinoties PVN, nesāks pirkt vairāk pārtikas preču, jo jau tagad pērk visus tos pārtikas produktus, kas ikdienā nepieciešami. Bet šī iedzīvotāju daļa Latvijā nav tā lielākā. Lielākajai daļai iedzīvotāju ikmēneša budžets veidojas tā, ka ir noteikta summa, ko katru mēnesi var tērēt pārtikai. Šī iedzīvotāju daļa, samazinoties PVN un preču cenām, pirks vairāk. Patlaban daudzi cilvēki, piemēram, kafiju pērk algas dienās, nevis tad, kad kafija mājās beigusies, jo pirms algas vienkārši nevar atļauties nopirkt kafiju. Ja lētāka kļūs maize, tad mēneša beigās cilvēki varbūt nopirks kafiju, neatliekot šo pirkumu līdz algas dienai, vai nopirks kādu dārgāku pārtikas preci, kurai tagad naudas nepietiek.
Ir jūtama pirktspējas atšķirība Latvijas reģionos?
Ir atšķirība starp Rīgu ar visu Pierīgu un tālākajiem novadiem perifērijā neatkarīgi no reģiona. Nomaļākos pagastos cilvēku kļūst aizvien mazāk - tas arī ir neapstrīdams fakts. Negribu teikt, ka zeme paliks neapstrādāta, bet lauku saimniecībās aizvien vairāk ienāk modernā tehnika un strādājošo skaits likumsakarīgi sarūk. Esmu arī novērojis, ka tieši laukos patlaban vērojama spēcīga noslāņošanās pēc labklājības līmeņa, ir turīgi cilvēki ar samērā augstiem ienākumiem un turpat kaimiņos - ļoti trūcīgie laucinieki. Pilsētās noslāņošanās nav pat tik spēcīgi jūtama kā laukos.
Kā jūs raksturotu pircēju iepirkšanās paradumu atšķirības dažādos Latvijas reģionos?
Ir daudzas nianses, un mēs šīs nianses cenšamies ņemt vērā, jo ar šādu attieksmi varam atšķirties no lielajiem, starptautiskajiem veikalu tīkliem. Mēs daudz sadarbojamies ar reģionāla mēroga ražotājiem. Ir preces, ko pērk, piemēram, Kurzemē, bet citur vispār nepērk, Talsu apvidū pircēji grib iegādāties pat trīs dažādu veidu sklandraušus, bet Rēzeknē sklandrauši vispār nav populāri. Cēsu alu, piemēram, vairāk pērk Vidzemē. Secinājums ir tāds, ka reģionā ražotu produkciju tur arī labāk pērk.
Nesen Centrālā statistikas pārvalde vēstīja, ka samazinājies apgrozījums mazumtirdzniecībā. Ekonomisti to komentēja, apgalvojot, ka cilvēki cenšas iekrāt naudu, nevis iztērē visu nopelnīto. Veikalos manāms, ka cilvēki pērk mazāk?
Tas, ka uzkrājumi pieaug, redzams visdažādākajos datos. Tātad šāda tendence ir visaptveroša. Tomēr pagaidām neesam novērojuši, ka mūsu veikalos apgrozījums mazinātos, ka cilvēki pirktu mazāk, piemēram, pārtikas preces. Daudziem iedzīvotājiem materiālā situācija tomēr uzlabojas, tāpēc apgrozījums mūsu veikalos šajā gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pat pieaudzis. Domāju, ka satraukumam par apgrozījuma kritumu nav pamata.
Jāņem gan vērā, ka cilvēku Latvijā vairāk nekļūst un, visticamāk, arī nekļūs. Daudzi ekonomiskās krīzes laikā aizbraukuši no Latvijas, un patlaban nekas neliecina par plašu ārvalstīs strādājošo latviešu atgriešanos Latvijā. Protams, grūti aprēķināt, cik daudz Latvijas ekonomika un dažādi uzņēmumi, to vidū arī veikali, nav ieguvuši tāpēc, ka simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju vairs neatrodas šeit, mūsu valstī. Lielākā traģēdija, protams, ir tā, ka tieši aizbraucēju vidū ir liela daļa enerģiskāko, uzņēmīgāko Latvijas iedzīvotāju. Vienmēr visi uzņēmēji orientējas uz enerģiskajiem, uzņēmīgajiem iedzīvotājiem, diemžēl tieši šādi cilvēki lielā skaitā mūsu valsti atstājuši. Ja šie cilvēki nebūtu aizbraukuši, uzņēmumiem Latvijā noteikti klātos labāk. Patlaban vienkārši jāpieņem situācija tāda, kā tā ir, un jāpierāda, ka te, Latvijā, arī var gan dzīvot, gan pelnīt.
Jūlijā top! atvēra savu 200. veikalu, tas atrodas Limbažos. Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties, kur atvērt veikalu? Ļoti bieži tirgotāji saka, atrašanās vieta un vēlreiz atrašanās vieta veikalam ir ļoti būtiska.
Nav jau tā, ka līdz mūsu veikala atvēršanai Limbažos šajā pilsētā trūka veikalu. Veikalu pietika, bet mēs saasinām konkurenci, lai konkurentiem nebūtu viegli, lai nebūtu vietas vēl kādam veikalam. Reti kur mēs esam vienīgais tirdzniecības uzņēmums, iespējams, tikai kādā pavisam mazā apdzīvotā vietā.
Ne vienmēr varam atvērt veikalu tur, kur, vērtējot pēc visiem kanoniem, ir tā labākā vieta. Mēs riskējam atvērt veikalus arī tādās vietās, kur viens otrs starptautiska mēroga veikalu tīkls nav gatavs ieiet, jo saprot, ka nevarēs nopelnīt tik, cik plānos paredzēts. Mēs apzināmies, ka nevarēsim daudz nopelnīt, bet uzdrošināmies atvērt veikalus nomaļos pagastos. Bieži vien ir tā, ka labi pelnoša veikala ienākumi kompensē mazāk ienesīgā veikala pastāvēšanu nomaļā pagastā, bet arī tur jābūt veikalam.
Kā jums veidojas sadarbība ar pašvaldībām - ja vēlaties atvērt veikalu, ir viegli atrast vietu veikala būvniecībai vai iznomājamas telpas veikala iekārtošanai? Pastāv viedoklis, ka ne katra pašvaldība vēlas, lai tās teritorijā ienāk jauni uzņēmumi, piemēram, veikali.
Iespējams, visās pašvaldībās nav vienāda attieksme. Tomēr pašvaldības vadītājam, kurš rūpējas par savas pilsētas vai sava novada iedzīvotājiem, nevajadzētu būt pret jaunu uzņēmumu ienākšanu pašvaldības teritorijā, jo ikviens uzņēmums rada jaunas darba vietas, padara asāku un veselīgāku konkurenci biznesa vidē, maksā nodokļus. Ja kādu uzņēmumu negrib ielaist kādā pašvaldībā, tad jādomā, ka, iespējams, pastāv kādi slēpti pašvaldības domes deputātu motīvi vai arī ka nevēlamajam uzņēmumam ir slikta reputācija.
Ikdienā tirgojat vairāk nekā 2/3 Latvijā ražoto preču?
Jā, mēs esam vietējais uzņēmums un atbalstām vietējos, reģionālos ražotājus, un mums - atšķirībā no starptautiskiem uzņēmumiem - nav jārēķinās ar nosacījumiem, ka būtu Latvijā jāieved preces, ko starptautiskais tīkls centralizēti iepircis kaut kur citā valstī pārdošanai Latvijā. Mums šādā ziņā nav nekādu saistību, mēs varam kaut visas preces saviem veikaliem iepirkt Latvijā un tieši Latvijas preču īpatsvaru aizvien palielinām. Tas gan nenozīmē, ka mūsu veikalā nākotnē nebūs ārvalstu preču, jo nevajag situāciju novest līdz absurdam, jāapzinās, ka visu Latvijā izaudzēt un saražot nav iespējams, piemēram, banānus mūsu pircēji pērk ļoti labi, bet Latvijā banānus nav iespējams izaudzēt.
Pircēji pievērš uzmanību tam, kur pārtikas produkts ražots, vai tomēr vispirms skatās uz cenu, vērtē kvalitāti?
Ceru, ka pircēji pievērš uzmanību ražotājam un izcelsmes valstij. Es gan neesmu pārliecināts, vai pircējs, ja veikalā var nopirkt Latvijas, Polijas un Spānijas tomātus, vienmēr izvēlas tieši Latvijas tomātus. Pircējs noteikti vērtē cenu un vadās arī pēc savas personīgās gaumes, bet svarīgi ir tas, ka pircējs piefiksē - Latvijas tomāti veikalā ir.
Kā vērtējat mūsu valsts amatpersonu un politiķu attieksmi pret tirdzniecības nozari? Latvijas Tirgotāju asociācija vairākkārt kritizējusi valsts attieksmi pret vietējiem tirdzniecības nozares uzņēmumiem.
Negribu sacīt, ka valsts attieksme pret tirdzniecības nozari ir negatīva, bet būtu svarīgi, lai pastāvētu skaidrāki un prognozējamāki spēles noteikumi, ir svarīgi zināt, kas būs rīt, kas būs parīt, svarīgi, lai nebūtu strauju izmaiņu, tas it īpaši attiecas uz nodokļiem. Negribu teikt, ka nodokļi ir kaut kas akmenī iecirsts, nodokļus var mainīt. Kā jau runājām, PVN varbūt pat vajag mainīt, bet svarīgi, lai uzņēmēji zinātu ekonomiskās politikas virzību.
Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, ir tāds, ka mums jāskatās, kāda nodokļu un vispār uzņēmējdarbības vides politika ir Lietuvā un Igaunijā. Ja Latvijā būs augstāki nodokļi nekā Baltijas kaimiņvalstīs, tad nodokļos iekasēto summu nepalielināsim, tikai zaudēsim, savukārt kaimiņvalstis iegūs.