Ja tas būtu savādāks un vienlaicīgi pareizāks, tad jā, protams, šis skaitlis vai nu būtu mazāks, vai - visticamāk - pat paraksti netiktu savākti. Vai - kas ir stipri iespējams - nemaz nebūtu tādas vēlmes ierosināt šāda veida referendumus. Varam saukt referendumu par problēmu. Bet referendums nebija problēma. Tas bija - simptoms.
Vai krievi vienmēr negribēs krievu valodu kā valsts valodu?
Domāju, ka ļoti daudzi no šiem 24,88%, kas referendumā balsoja par krievu valodu kā valsts valodu, uzskata, ka latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai Latvijā, bet pauda savu negatīvo attieksmi pret to, kas ir sakrājies pa šiem 22 gadiem. Esam reālisti - nacionālā politika nekad nav bijis veiksmes stāsts Latvijas Republikā. Un šeit ir rezultāts. Ja sapratīsim, ka problēma ir - ka nevar vienkārši iztēloties, ka nekā nav, - un sāksim domāt, kā to risināt, tas nozīmēs, ka referendumam bija jābūt.
Kādi varētu būt šie praktiskie risinājumi, ko Saskaņas centrs varētu piedāvāt?
Var runāt par daudzām lietām - un šīs lietas nekādā veidā neapdraud latviešu valodas vai kultūras pozīcijas. Tieši otrādi, ja šīs lietas tiks izdarītas, daudz vairāk krieviski runājošu Latvijas pilsoņu kļūs par tuvākiem latviešu sabiedrotajiem. Ļoti svarīgs solis uz priekšu no psiholoģiskā viedokļa būtu pareizticīgo Ziemassvētku atzīšana. Tas, protams, nav lingvistisks jautājums. Bet es teiktu, ka tā problēma, kuras dēļ notika referendums, vispār ir emocionāla.
Tomēr praktiskākas lietas. Ir izskanējuši argumenti, ka dažiem cilvēkiem ir grūti sazināties ar pašvaldību valsts valodā?
Mums vienmēr ir bijis piedāvājums atļaut dažās pašvaldībās iesniegt iesniegumus krievu valodā. Jo tas - no vienas puses - atrisinātu daudzas praktiska rakstura problēmas, no otras puses - tas, un atkal, būtu psiholoģiskajā dimensijā svarīgs solis. Tādās vietās kā Rēzekne, Daugavpils vai Rīga tas ir risināms bez papildu finanšu izmaksām un arī nepārkāpjot latviešu tiesības nezināt krievu valodu.
Vai 20% krieviski runājošo iedzīvotāju pašvaldības teritorijā ir pietiekams slieksnis, lai uz to attiecinātu šādus noteikumus? Diena sarēķināja, ka 20% - tas nozīmētu, ka tas attiektos uz lielāko daļu Latvijas, faktiski gandrīz visām lielākajām pilsētām?
Sliekšņa jautājums ir absolūti atvērts. Var diskutēt par mehānismiem, kādā veidā tas ir darāms.
Vai ir vēl kāds jautājums, kas būtu īpaši svarīgs?
Ja mēs varētu vienoties par šiem diviem manis minētajiem jautājumiem - Ziemassvētki un komunikācija ar pašvaldību, tas būtu milzīgs solis uz priekšu. Varbūt kādam liekas, kas tur - Ziemassvētki? Bet cilvēkiem tas ir svarīgi. Un pareizticīgie mums ir viena no trim lielākajām kristīgajām konfesijām. Turklāt ir nepieciešams šeit pielikt klāt vecticībniekus. Bet vecticībnieki vispār ir cilvēki, kas te Latvijā dzīvo jau gadsimtiem ilgi. Tas nenozīmē, ka tas atrisinās visus jautājumus, bet tas būs psiholoģiski ļoti svarīgi.
Kas vēl būtu maināms, lai šos 25% emocionāli tuvinātu Latvijai kā valstij?
Politiķiem - vienalga, kāds ir viņu un viņu politisko spēku profils, - vajadzētu daudz vairāk padomāt pie tā, ko viņi mēdz teikt publiskajā telpā. Nedrīkst atļauties - tam vienkārši ir jākļūst par tabu - teikt tā, ja jums šeit nepatīk, tad jāpalīdz jums atrast dzīvesvietu citās valstīs. Kā, piemēram, Imants Parādnieks to saka. Šie cilvēki ir pilsoņi. Mēs tikko šajā referendumā redzējām, cik daudz Latvijas Republikas pilsoņu jau ir ārzemēs. Ko - mēs tagad mēģināsim vēl vairāk cilvēku aizdzīt uz turieni?
Respektīvi, politiķiem ir jāuzmanās, ko teikt?
Jā, jo ir psiholoģiskā dimensija. Ir svarīgi ne tikai, kas ir teikts, bet kā ir teikts, kas bieži vien ir tikpat svarīgi kā konkrētās likumdošanas iniciatīvas vai likumdošanas akti.
Kas vēl no pēdējā laika izteicieniem šai 25% cilvēku daļai liekas nepieņemami vai aizvainojoši?
Tas viss diskurss, kas bija saistīts ar to, ka tika teikts, kas ir par, tie ir nelojāli - lielākā vai mazākā mērā. Jo šie cilvēki ir Latvijas Republikas pilsoņi - viss un punkts. Un nevar pilsoņus dalīt lojālos un nelojālos. Šie cilvēki darīja to, kas ir atļauts Latvijas Republikas likumos, kuri paredz tiesības organizēt referendumus un balsot pēc savas pārliecības. Tā bija ļoti liela kļūda, ka tāds diskurss vispār tika pieļauts. Runāt - vai šie cilvēki ir lojāli, vai nē - kas notika pirms referenduma, pēc referenduma un referenduma dienā.