Kamēr ritēja tehniskie darbi, viena no Kūras teātra kolēģēm piedāvāja ar savu auto izvizināt pa skaistām Graubindenes vietām. Darīts! Bija skaista atvasaras diena. Ceļš pamazām kļuva aizvien šaurāks un serpentīnaināks, pa logu jau lauzās iekšā kūtssmarža. Nemanot uzraksti bija parādījušies citā valodā - retoromāņu. Bijām nonākuši retoromāņu apgabalā, par ko biju dzirdējis, bet nekad nebiju tur bijis.
Ceļš veda augšup kalnos līdz pēdējam ciematam Puzzatsch (Pucača), 1667 m virs jūras līmeņa. Tālāk pa gravu aiziet tikai akmeņaina taka un aiz kalnu pārejas ir Itālija. Apmēram tāda vieta, kur Štirlics pastoru Šlagu uz slēpēm palaida kalnos. Mazā ciematiņa vidū neliels namiņš ar pastkastīti, ziņojumu dēli un autobusa pieturu. Namiņā - krodziņš. Viena saimniece. Viņa arī pavāre, viesmīle, garderobiste. Mana kolēģe no Kūras teātra retoromāņu valodā teic, ka gribētu paēst. Saimniece atbild, ka ēdiens būs gatavs pēc stundas, jo tad arī vēl pāris vīru nākšot no kalna. Viņa jau gatavojot ķiļķenus spinātu lapās. Sarunājam, ka pēc stundas būsim uz ķiļķeniem. Izstaigājamies, izrunājamies ar vietējām govīm, samīļojam jērus, saklausāmies zvārguļu skaņas un saelpojamies Alpu gaisu tā, ka ēst gribas, ka traks! Pēc nepilnas stundas jau sēžam pie galda, kas klāts ar rūtotu vaskadrānu. Priekšā kūp pagājušā vai aizpagājušā gadsimta terīne ar spinātu lapās tītiem ķiļķeniem krējuma mērcē, kam pievienotas tikai saimniecei vien zināmas zālītes. Pēc skata kaut kas līdzīgs grieķu dolmades vai armēņu dolma, bet pēc garšas - nekam nav līdzīgs! Vienreizējs! Un sātīgs! Ne smaguma sajūtas, nekā! Pa kalniem staigāt ar pieblietētu māgu nevar. Mielojamies un saimniece mūs visu laiku neuzkrītoši vēro. Tad ienāk kādi četri vīri, starp kuriem arī saimnieces vīrs, un sēžas pie saviem ķiļķeniem. Ēd un vēro mūs. Viens noslauka lūpas un nāk pie mūsu galdiņa. Tas ir vīrs. «Vai garšo, ko sieva uztaisījusi?» skan jautājums. «Jā! Tā garšo, ka nav laika parunāt!» atbildam. «Ja garšo, tad vajag teikt!» vīrs nosaka īsi un apsēžas pie draugiem.
Pēc maltītes ieprasos, vai nav kāds graķītis gremošanas veicināšanai? «Ir, ir!» saimniece norāda uz bufeti, kur plauktā stāv dažas noputējušas pudeles ar mums pazīstamām etiķetēm. «Nē, paldies! Vai jums nav kaut kas no vietējiem zemniekiem?» ieprasos. Saimniece ieskatās man acīs un pēc brīža no virtuves iznes trīs pudeles bez etiķetēm. No katras jāpagaršo. Cits par citu labāks! Bet viens - tāds drusku sīvs ar kādas saknītes un zemes garšu. Un štengrs gana! «Tas vislabāk patiktos!» saku. Saimniece atplaukst smaidā. Biju uzminējis arī viņas vismīļāko! Ar vienu malciņu karstuma vilnis izskrien caur dzīslām! Liekas, tās saknītes stiepjas pa visām dzīslām un ieaug caur pēdām zemē! Bet dvēseli un omu paceļ! Pāris malciņu un - pietiek! Tas ir kā zāles! Norēķināmies ar Šveicei nepierasti cilvēcisku summu un dodamies mājup. Bet sajūta tāda, ka saknītes palika tur.