Sakām «ābece», domājam - gailis? Vairs ne

Pareizā ābece ar sarkano gaili. «Lasīt mācīšana allaž iesākās rudenī pēc cūku slaktēšanas, jo vasarā nevienam nebija vaļas nodarboties ar bērniem. Kad bija nokviekuši barokļi pa visu pamali, tad laida bērni savu stabuli vaļā. Tā bij zīme, ka nu jau kaimiņos velk bērnus ārā no pagultes, no kūts, no namiņa, pirtiņas un citām slēptuvēm kopā pie grāmatas (..). Bērnam bija jāatšķir grāmata pašā pirmajā lapas pusē. Kas tā bij par grāmatu, tas atkarājās no apstākļiem. Ja saimnieks jau Rīgu bija izbraukājis, tad tā nereti bij pareiza ābece ar sarkanu gaili priekšā. Mazāk ievērīgi tēvi gan dažreiz atveda ābeci bez gaiļa.» Andrievs Niedra. Mana bērnība un puikas gadi, Gauja, 1977.

Igatietis. Mazo latviešu lūgšana. «Lem, Māriņa, Latvijai/Mieru, vaļu vien redzēt/Latvju Tautas Vadonim/Ilgu mūžu nodzīvot.» Stāstiņš Valsts svētki 1939. gadā izdotajā Lasāmajā grāmatā pirmskolai un mājsaimniecībai. Pēc izglītības ministrijas norādījumiem sastādījis Fr. Jansons. Ilustrācijā divas meitenītes istabā pušķo Ulmaņa portretu. «Skaisti mūsu valsts svētki, un skaisti mēs gribam tos nosvinēt. Jau vakar puikas pārnesa no sila mētras. Meitenes novija no tām veselu gubu viju.»

Plucina kā zirni ceļmalā.
«Pavisam citu nozīmi ieguva skola, klaušu laikiem izbeidzoties. Kas neprata rakstīt un rēķināt, to plucināja kā zirni ceļmalā katrs garāmgājējs: krāpa viņu žīds - paunenieks, krāpa krievs - suselnieks, krāpa pašu krodzinieks, krāpa Rīgas saimnieks,» no Andrieva Niedras Mana bērnība un mani puikas gadi. Attēls no 1939. gadā izdotās Lasāmās grāmatas pirmskolai un mājsaimniecībai. Visi sadraudzīgi kā Silmaču sētā. Nekādu uztraukumu par politkorektumu un jūtīgām tēmām.

Attēls no Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes skolas Ābeces un lasāmgrāmatas 1. klasei, 1972.
Uz izdevuma vāka ir ābele. Interesanti, priekšstats, ka visas senās ābeces rotā gailis, ir skaists mīts. Izdevusi Bavārijas apgabala latviešu komiteja. Attēlos, kuros bērni spēlējas savās mājās, cits interjers, cilvēki citādi ģērbušies, uz ielām mašīnas, kādas tikko redzējām retro auto parādē Rīgas svētkos, un bērni apspriež, vai brīvlaikā brauks uz Holandi. Vecmāmiņa mazbērniem stāsta par Latviju un dzied savas mīļākās dziesmas. Bērniem latviešu skolā rāda filmiņu par tikko uzcelto rūpnīcu VEF.

Tipiska 70. gadu ābece. Autori - A. Ņesterovs un J. Osmanis. Tipisks Ļeņina mazbērns - Valdis vai Ģirts pie savas vai varbūt drauga mājas. Jo jaunbūve notiek visur. Laiks, kad māca Dzimteni rakstīt ar lielo burtu, pieminot PSRS, bet ar mazo, runājot par Latviju.

Mācāmies burtu «Ģ» no 1959. gada ābeces. «Ģirta māmiņa Ģertrūde Vīģe strādā ķieģeļu rūpnīcā. Viņa ir pirmrindniece. Šodien Ģertūde Vīģe un Ģirts iet uz rūpnīcas klubu. Ģērbtuvē viņi nodod mēteļus un dodas uz lielo zāli. Zāles sienas grezno ģērboņi un ģīmetnes.» Bet citreiz viņi iet ciemos pie mammas draudzenes uzēst torti par godu dabūtajam ordenim.
Foto - no Misiņa bibliotēkas krājuma. Foto - Kristaps Kalns, Dienas mediji