Imanta Robežnieka paveiktais darbs te, Latvijā, ir unikāls. To viņš uzskata par savas dzīves misiju.» Japānas sabiedriskā televīzija pat uzņēmusi dokumentālu filmu par Imantu Robežnieku, kas stāsta par viņa darbu.
Sāka no nulles
«Šī ir tautas instrumenta svētnīca,» uzsver koncertkokļu meistars Imants Robežnieks un ved savā gaišajā svētnīcā tālāk, kur smaržo pēc koka un vēstures, reizēm ieskanas dzidra stīga, bet bieži atskan daudz griezīgāks darbgalda troksnis. Esam Latvijas kokļu būves centrā Rīgā, Graudu ielā. Patiesībā te ir trīs nelielas darbistabiņas, pilnas ar stīgām, slēdžiem, vecām klavieru detaļām, kokmateriāliem, darbarīkiem un, protams, koklēm dažādās tapšanas un nolietojuma stadijās.
Taču pirms kāda laika Imanta Robežnieka rīcībā nav bijis pat tādu telpu. «Ilgus gadus prātoju, kā lai uztaisu koklēm darbnīcu, citādi kopš padomju laikiem darbojāmies pagrīdē. Savulaik, kad strādāju Rīgas Mūzikas instrumentu fabrikas eksperimentālajā iecirknī, labāko kokļu eksemplārus stiepām pāri sētai, un tā mūziķi tika pie instrumentiem,» smej Imants Robežnieks un turpina, «tur pagājušā gadsimta 80. gados strādāja meistars Aleksejs, kurš kokļu darināšanas prasmes bija pārņēmis no Kurzemes meistara Korāta. Aleksejs aizgāja aizsaulē, un kādam viņa iesāktais bija jāturpina. Es tajā laikā rūpnīcā biju akustiķis, skaņoju sintezatorus, strādāju ar plāksnīšu sitamajiem - ksilofoniem, marimbām. Kaut ko no Alekseja biju noskatījies.»
Imanta Robežnieka profesija ir skolotājs, viņš absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti un tolaik strādāja arī par vēstures skolotāju. Kad meistara Alekseja vairs nebija, Imants vienkārši juta pienākumu aizsākto turpināt. Tad nāca pārmaiņu laiki un fabriku slēdza, bet Imants ar otru meistaru kokles sākuši izgatavot divistabu dzīvoklītī, kad kolēģa sieva aizgājusi uz darbu. Pēc tam strādājuši mazā istabiņā Nošu bibliotēkā. «Kokļu būvi sākām no nulles,» saka I. Robežnieks.
Latviešu kosmosa kuģis
Meistars rāda etnogrāfisko kokli - mazu, slīpu, ar savu raksturu, skaņu, savu tembrālo garšu. Turpat blakus stāv daudz lielākas kokles, arī ar 33 stīgām un iebūvētu elektroniku. Imants Robežnieks stāsta: «Šie ir akadēmiskie instrumenti ar pustoņiem, slēdzīšiem. Ja mēs iedomātos, ka kokle ir klavieres tikai ar baltajiem taustiņiem, tad šie slēdzīši koncertkokli pārvērš par klavierēm arī ar melnajiem taustiņiem. Katra stīdziņa var strādāt trīs toņos. Kā es saku, tas ir latviešu kosmosa kuģis, ļoti sarežģīts.»
Mūsdienās koklētāji grib spēlēt sarežģītus skaņdarbus, tāpēc meistaram jāattīstās līdzi. «Es savu darbības virzienu esmu mainījis kopš 2000. gada - strādāju, lai šo mūzikas instrumentu attīstītu. Ja Steinway klavierēm ir 115 noslēpumu un tos zina seši cilvēki pasaulē, tad man ir kādi 15 kokles noslēpumi. Jānis Rozenbergs, mans māceklis, tos zina,» saka Imants Robežnieks.
Mācekļi viņam bijuši vairāki, taču ne visi mūsdienu racionālajā laikmetā spējuši atteikties no iespējas nopelnīt vairāk. Meistaram šis nav maizes, bet sirds darbs, un viņš nenoliedz, ka ir prasīgs. To smaidot apliecina arī Jānis, kurš blakus telpā darbojas ar kokles detaļām. «Tas ir pareizs cikls, kad māceklis pārņem prasmes, viņš pieliks klāt savas tehnoloģijas, un instruments attīstīsies. Gadās, ka cilvēki kādā vasaras nometnē grib spēlēt, uzdziedāt un pie reizes uztaisa kokli, taču to var saukt tikai par skaņu dēlīti. Ar kokļu meistara zināšanām un iespējām, kā un no kāda materiāla ir jāgatavo mūzikas instruments, tam nav nekāda sakara,» uzsver sirmais vīrs un rāda biezu grāmatu, kā attīstījušies mūzikas instrumenti. Dažāda tipa daudzstīgu strinkšķināmie instrumenti datēti jau ar 1340. gadu!
Meistars gatavs atklāt, cik filigrāns ir darbs pie mūsdienu akadēmiskās kokles: «Mūsdienās kokles slēdzīšu meistars, lai no nulles uztaisītu tikai vienu slēdzīti, ar savām rociņām un zināšanām apkopo kādas piecas profesijas - metinātāja, slīpētāja, virpotāja, frēzētāja un vēl atslēdznieka. Šo vissarežģītāko slēdzīša detaļu, kuras precizitāte ir uz mikroniem, mums izgatavo viens meistars Valmierā - te, ap Rīgu, daudzi zināmi uzņēmumi to neuzņēmās darīt, bet viņam tā šķita goda lieta - palīdzēt koklētājiem. Slēdzīšu plakanās detaļas pa draugam ar lāzeru griež klasesbiedrs, galvanikas apstrādi veic Lietuvā. Latvijā iesaistīti divi uzņēmumi un vēl trīs cilvēki. Tagad esmu apmācījis vienu vecāku vīru tās mazās detaļas saskrūvēt, tas nav vienkārši.»
Augstāki spēki virzīja
Meistars gandarīts, ka atrodas cilvēki, kuri grib palīdzēt, jo uz kokļu slēdzīšu likšanu rindā gaida gandrīz simts koklētāju. «Mēs izgatavojam instrumentus par viszemāko cenu, par kādu vien iespējams. Tā nav ģitāra, šis ir tautas instruments, un ar to naudiņu nepelna,» misijas apziņu apliecina kokļu vīrs. Viņa izgatavotās kokles ir ekskluzīvas, vislabākajā līmenī, kādu var vēlēties starptautiski atzīts mākslinieks, - ne velti šo kungu dēvē par latviešu Stradivāri.
Bet kurš ir tas brīdis, kad meistars jūt lielāko gandarījumu? Viens no tādiem bijis, kad pēc dokumentālās filmas izrādīšanas Japānā te, Rīgā, Latviešu biedrības namā, uz koklētāju skates noslēgumu ieradusies grupa japāņu tūristu - paklausīties, kā kokle skan!
«Lielākais gandarījums ir, kad manas meitenes - koklētājas - koncertā spēlē. Nupat koklētāju ansamblis spēlēja Vivaldi koncertu Bauskas pilī, biju aizbraucis paklausīties, un iznāca kuriozs. Pēkšņi sol mažorā pirmajai balsij pārtrūkst stīga! Meitene neapjūk, no skatuves sauc: «Meistar, vai jūs varētu palīdzēt?» Un es no skatītāju rindām pieceļos un skrienu palīgā salabot stīgu. Daži pēc tam prasīja - vai tā bijis iestudēts - Vivaldi koncertā noraut stīgu, lai būtu interesantāk?» smej I. Robežnieks, tad nopietni turpina, «Bauskas pils sienās šie instrumenti tiešām skanēja kā klavesīni, katra skaņa bija dzirdama. Patiesībā stīgas katru dienu kādam jāmaina. Citreiz desmitos vakarā eju uz vilcienu, zvana - mūziķim jālido prom, bet basa koklei notrūkusi stīga, jāpalīdz. Būtībā man ir iespēja kokli attīstīt pašiem tās spēlētājiem, jo es kokli izgatavoju, jaucu, remontēju, atklāju kļūdas. Pašlaik koncertklases izpildītājs uz 80. gados ražotās kokles neko nevar nospēlēt, tas neatbildīs viņa prasībām.»
Meistars pats mīl uzspēlēt saksofonu. No četru gadu vecuma spēlējis klavieres - viņa vecāki bijuši muzikāli cilvēki.
«Piebalgā man ir privātais muzejs Amatnieku māja. Tur dzīvoja vecaistēvs - kurpnieks, muzikāli tendēts cilvēks -, cītaru un vijoli spēlēja, un man jau kā mazam puikam teica, vai tad es nevarot cītaru uzspēlēt, vai tad jāmāca? Četras stundas nepagāja, kad es jau viņam spēlēju līdzi. Māte Alise Robežniece bija daiļamata meistare, audēja un visu mūžu folkloras vācēja. Jau kā puika sekoju līdzi viņas veikumam, vēlāk, studiju gados, vedu mātes klades ar savākto Piebalgas folkloru, etnogrāfisko un muzikālo materiālu un nodevu Zinātņu akadēmijā. Droši vien tie ir senču gēni, kas mudināja strādāt ar tautas instrumentiem. Daudzām Eiropas valstīm šādu attīstītu tautas instrumentu vairs nav, arī latviešiem kokle varēja pazust,» saka I. Robežnieks un uzsver, «vai nu sagadīšanās, vai Dieva pirksts, kas mani uz to virzīja.»