Nu klajā nācis kopīgi ierakstītais kompaktdisks Laikam pāri… Latviešu vokālā kamermūzika 1950-2000. Tajā skan Marģera Zariņa, Jāņa Mediņa, Pētera Plakida, Artura Maskata un Daces Aperānes dziesmas, to vidū arī sen koncertos nedzirdētais M.Zariņa vokālais cikls Sudrabotā gaisma un Jāņa Mediņa piecas dziesmas ar M.Ķempes vārdiem, kuras pianists Ventis Zilberts pat atminas dzirdējis tikai savos skolas gados - 1965.gadā, kad no Latvijas emigrējušais komponists ciemojās dzimtenē.
Stāstot par jaunajā CD ierakstītajiem skaņdarbiem, mākslinieki tos dēvē par laika zīmēm. «Ideja iemūžināt katru desmitgadi ar kādu vienu spilgtu zīmi radās 2006.gadā. Nākamajos divos gados meklējām katram periodam raksturīgāko. Tā nav antoloģija, drīzāk - emocionāls māksliniecisks pētījums, pārdomas par to, kas gan laika gaitā notiek ar mums, kā cilvēku un viņa iekšējo pasauli ietekmē vara, mode, vide,» stāsta A.Bigača. Sirsnīgas laika zīmes - dažādu gadu fotoattēli - rodamas arī albuma bukletā.
Dziedātājai, kura piedalījusies daudzos latviešu mūzikas projektos, šis ir otrais soloalbums. Arī pirmajā, Operas izdotajā, viņa pamanījusies līdzās operu ārijām «iemānīt» A.Maskata un P.Plakida dziesmas. «Mūsu sadarbībā, kas ilgst vismaz 15 gadu, tas varētu būt sērijas sākums,» uzsver V.Zilberts, kurš sadarbojies ar vairāk nekā 320 Latvijas mūziķiem. 1995.gadā viņš kopā ar tenoru Jāni Sproģi ierakstīja visas Emīla Dārziņa solodziesmas, 2003.gadā kopā ar Ingu Pētersonu - 22 trimdas latviešu komponistu solodziesmu izlasi Pa putnu ceļu.
Mūsu zemītē, kur nacionālā kultūra netiek pienācīgi augstu vērtēta un tāpēc nostumta putekļainā vēstures kaktiņā, daudz vieglāk būtu baudīt krietni lielāku popularitāti, atskaņojot pazīstamu, klausītāju iemīļotu klasisko repertuāru, nevis bibliotēkās un arhīvos meklēt ilgi necilātas latviešu mūzikas lappuses, vai rosināt komponistus rakstīt jaunas. Bet kurš gan cits tad atklātu latviešu mūzikas skaistumu?