Pagājušajā nedēļā arī pārliecinošs Saeimas vairākums - 96 deputāti - atbalstīja lēmumprojektu, kas paredz, ka valdībai līdz 1. jūnijam ir jāiesniedz parlamentā vidēja termiņa rīcības plāns, kas atspoguļotu konkrētus mērķus un sasniedzamos rezultātus valsts ekonomikas stabilizācijā. Runā, ka vidēja termiņa budžeta plānošanu Latvijai ieteikuši ieviest arī aizdevēju pārstāvji.
Kāpēc skaidrības ieviešana būtu arī Valda Dombrovska (JL) valdības interesēs? Tāpēc ka, viešot skaidrību par sagaidāmajām strukturālajām reformām un to, kā tās ietekmēs ikviena pilsoņa dzīvi, no populistu rokām tiktu izņemts būtisks trumpis.
Tagad ikviens, kas kritizē V. Dombrovska valdību un starptautiskos aizdevējus, var biedēt ar 2009. gada jūnija situācijas atkārtošanos, atgādinot, ka premjers pirms vēlēšanām noklusējis par gaidāmo pensiju samazināšanu. Ne velti Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs jau vairāku mēnešu garumā pie katras izdevības atgādina: skaidrība par 2011. gada budžetu jāvieš pēc iespējas ātrāk.
Latvijā ir piedzīvots viens, diemžēl izcili neveiksmīgs mēģinājums ieviest vidēja termiņa budžeta plānošanu. Tas notika 2007. gada nogalē, kad, iesniedzot Saeimā 2008. gada budžetu, Aigara Kalvīša (TP) valdība kopā ar ikgadējo budžetu iesniedza arī uz aplamiem pieņēmumiem balstītu vīziju par to, kāds varētu izskatīties 2009. un 2010. gada budžets. Šajos dokumentos atspoguļotā apņemšanās pakāpeniski palielināt valsts budžeta pārpalikumu, protams, bija apsveicama, taču nerealizējama, jo balstījās uz pieņēmumu, ka 2008. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaugs par 7,5%, bet trīs gadu laikā IKP pieauguma tempi pakāpeniski samazināsies līdz 7,3%. Kā zināms, jau 2008. gadā Latvijas IKP saruka par 4,6%, bet pērn - par 18%. Tas, ka pirmais mēģinājums ieviest vidēja termiņa budžeta plānošanu ir izgāzies ar lielu blīkšķi, vēl nenozīmē, ka ir diskreditēta vidēja termiņa plānošanas ideja. Taču, gatavojot 2011. un turpmāko gadu budžetus, šķiet, skaidrības labad būtu svētīgi sagatavot vairākus iespējamos attīstības scenārijus.