Sācies šā gada budžetā parādījušās papildu naudas dalīšanas aizraujošais process. Priecīgās gaidas prognozēti sabojā Dombrovskis un Vilks, aicinot neaizrauties un saglabāt tik apnikušo taupīgumu tēriņu palielināšanā. Šo valdības vadītāja skopumu var vērtēt pēc diviem scenārijiem. Pirmais: premjers un finanšu ministrs ik rītu sāk ar pārdomām, ko vēl tādu sliktu nodarīt Latvijai. Otrais: Dombrovski vada ne tikai naids (slinkums, zaglīgums, stulbums utt.) pret valsti, proti, ka neticamā kārtā viņam ir kādi racionāli apsvērumi.
Ja nu tomēr mēģinām aplūkot otro variantu, jāsecina, ka Dombrovska vēlmi būt populāram ierobežo fakts, ka Latvija ir maza, atvērta, tai ir viegli ietekmējama ekonomika. Proti: naudas atvēlēšana vienreizējām vajadzībām (kādas ēkas remontam, kāda parāda apmaksai utt.) ir viens; atvēlēt naudu pozīcijās, kur šis klāt pieliktais būs jāspēj nofinansēt arī nākamgad, aiznākamgad un tā tālāk, - pavisam kas cits. Jo tā gan būtu cūcība: atvēlēt šogad naudu, bet nākamgad paziņot, ka nodokļu ieņēmumi kritušies, atvainojiet, bet ņemam nost.
Te, protams, var iebilst, ka valdība taču visu laiku lielās, ka krīze ir pārvarēta un priekšā gaiša nākotne. Tas ir: ja jau viss tik spoži, ko tad baidāties, ka naudas nebūs? Jāatzīst, ka valdība ar savu nebeidzamo «Latvija kā veiksmes stāsts» piesaukšanu, pati sevi iedzinusi stūrī. Saprotams, ka gadiem biedēt sabiedrību ar nestabilitāti ir slikti, tomēr šoreiz būtu bijis pareizāk, ja valsts vadītāji godīgi pateiktu: mēs nezinām, kas notiks mūsu noieta tirgos (to nezina neviens), tāpēc mēs nezinām, kā klāsies Latvijas eksportam un attiecīgi nodokļu ieņēmumiem. Tā vietā ministri turpina atkārtot, ka Latvijas eksporta tirgi, par laimi, neesot Dienvideiropas reģions, ka Vācijai un Skandināvijai klājas labi, attiecīgi... Tādās auzās kā Grieķija & Co «mūsu» tirgi, protams, neiebrauks, tomēr eksperti (piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds) prognozē ekonomiskās dinamikas būtisku sabremzēšanos arī tajos.
Līdz ar to premjera piesardzīgums ir pamatots - cita lieta, ka nevar, no komunikācijas viedokļa, izpildīt vingrojumu «viss ir labi, tomēr naudu nedosim».
Kaislības ap budžeta grozījumiem, protams, vairo iesakņojusies pārliecība, ka solījumiem ticēt nedrīkst. «Grāb, kamēr var» mentalitāte būtu mazāka, ja nozares ticētu: jā, šogad vēl nebūs, nākamgad konkrētu, cilvēkiem saprotamu nosacījumu piepildīšanās gadījumā, noteikti būs. Diemžēl līdzšinējā pieredze liecina, ka dažādās koncepcijās un valdības rīcības plānos ierakstītais bieži netiek pildīts - acīmredzot nepieciešams jauns, biežāk atjaunināms un valdībai saistošāks vienošanās ar nozarēm formāts.