Tagad, kad abi bijušie Valsts prezidenti līdz ar gandrīz vairāk nekā trim tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir parakstījuši aicinājumu ne tikai atkārtoti virzīt ģenerālprokurora amatam pagājušajā nedēļā noraidīto J. Maizīša kandidatūru, bet arī balsot par ģenerālprokuroru atklāti, četrdesmit astoņi deputāti ir nosliekušies par labu atklātai apstiprināšanas procedūrai.
«Pret» Kārtības ruļļa grozījumiem, kas paredz ģenerālprokuroru apstiprināt atklātā balsojumā, nobalsoja četrdesmit četri deputāti, bet trīs - atturējās. Kopā - četrdesmit septiņi, kam netīk doma, ka par ģenerālprokuroru būtu jābalso atklāti, nevis slēpjoties balsošanas kabīnēs. Lai arī Kārtības ruļļa grozījumu neatbalstītāju skaits precīzi sakrīt ar pagājušajā nedēļā pret J. Maizīti nobalsojušo deputātu skaitu, ir mazliet pāragri secināt, ka tie, kas ir pret Kārtības ruļļa grozījumiem, ir bijuši arī pret J. Maizīti. Daži, kas pagājušajā nedēļā balsoja pret ģenerālprokurora apstiprināšanu, tagad noteikti izliekas par lielāka caurspīdīguma piekritējiem, taču šādi tādi secinājumi izriet arī no balsojuma par Kārtības rulli. Proti, šis balsojums liecina, ka cilvēki, kas negrib sabiedrībai skaidrot savu balsojumu par vai pret ģenerālprokurora apstiprināšanu, vispirms meklējami TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK rindās.
Argumenti pret atklātu ģenerālprokurora ievēlēšanu ir jau dzirdēti. Pirmais no tiem - tagad Kārtības rullis tikšot piemērots viena kandidāta, tas ir, J. Maizīša, atbalstītāju vajadzībām. Šim apsvērumam varētu piekrist, jo likuma piemērošana vienam cilvēkam nenoliedzami nav laba prakse. Tomēr šāda prakse Saeimā patiesībā pastāv jau gadiem ilgi, turklāt ne jau J. Maizītis ir tas, kurš pieprasījis, lai atkārtotas nominēšanas gadījumā par viņu balsotu atklāti. Kārtības ruļļa grozījumi šoreiz izriet no tās melu gaisotnes, kuru pagājušajā nedēļā parlamentā radīja tie, kas aizklātajā balsojumā rīkojās pretēji tam, ko paši no brīva prāta bija solījuši.
Otrs arguments - ka balsošanai par dažādu tiesu varai, tiesībsargājošajām iestādēm un kontrolējošajām iestādēm piederīgu amatpersonu ievēlēšanu jānotiek aizklāti, lai neradītu tiesnešos, ģenerālprokurorā, valsts kontrolierī, Satversmes aizsardzības biroja un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājos vēlmi kaut kā atdarīt saviem nelabvēļiem vai pateikties labvēļiem, - arī izskatās aiz matiem pievilkts. Tas, šķiet, izriet no visnotaļ savdabīgas izpratnes par cilvēkiem, kas tiek virzīti uz šādiem amatiem. Vai nav absurdi iedomāties, ka kāds tiesnesis uz sava rakstāmgalda turēs Saeimas balsojuma izdruku, gaidot brīdi, kad varēs notiesāt kādu deputātu, kas savulaik balsojis pret viņa apstiprināšanu tiesneša amatā? Cilvēki, kurus vada nevis izpratne par tiesiskumu un likuma varu, bet gan latīņamerikāņu seriālu varoņiem raksturīga atriebes kāre, būtu jātur pa gabalu no tiesu varas un kontrolējošām iestādēm.
Turklāt līdzšinējā pieredze, par laimi, liecina, ka, cerot uz kāda amatā ieceltā pateicības jūtām, politiķi mēdz stipri vien pārrēķināties. Piemēram, 2008. gadā no KNAB priekšnieka amata padzītais Aleksejs Loskutovs savulaik par KNAB priekšnieku tika apstiprināts ar TP un LPP atbalstu. Taču tieši laikā, kad A. Loskutovs vadīja KNAB, šī iestāde vērsās tiesā pret TP un LPP/LC ar prasību atmaksāt pozitīvisma kampaņu dēļ pārsniegtos priekšvēlēšanu tēriņu griestus.
Domājot par nākotni, iespējams, ir vērts nopietnāk apsvērt domu ģenerālprokurora apstiprināšanu uzticēt nevis Saeimai, bet gan kādai tiesu varai vairāk piederīgai institūcijai, piemēram, topošajai Tieslietu padomei. Pērnā gada nogalē, kad Saeima noraidīja lēmumprojektu par Māra Vīganta apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā, uz īsu mirkli uzvirmoja doma, ka uzlabojumi noderētu arī tiesnešu apstiprināšanas procedūrā. Diemžēl Tiesu iekārtas likums, kurā šādus uzlabojumus varētu paredzēt, Saeimas Juridiskās komisijas atvilktnēs guļ jau kopš 2006. gada, un pieņemt to līdz šīs Saeimas pilnvaru termiņa beigām ir diezgan nereāli. Noraidošie balsojumi par J. Maizīša un M. Vīganta apstiprināšanu, skaidri apliecina, ka diskusiju par tiesu varas sistēmas neatkarības nostiprināšanu vairs nevar atlikt, jo J. Maizīša precedenta izraisītie grozījumi Saeimas Kārtības rullī noteikti nav universāls tiesu varas neatkarības problēmu risinājums.