Ja paskatās vēsturiski, ir mēģināts viss - no pilnīgas aizliegšanas līdz pilnīgai atļaušanai. Šķiet, 2006. gadā apkārt pasākuma vietai bija žogs, visiem viss bija aizliegts. Cilvēki ziedus sprauda žogā. Un ir bijis kā pagājušajā gadā, kad viss pilnībā atļauts.
Mums ir konkrēti tiesas spriedumi, kuros teikts, ka aizliegt nedrīkst. Arī to, ka kāds pauž pilnīgi nepieņemamu viedokli attiecībā uz tiem, kas rīko pasākumu. Savā ziņā tā ir demokrātijas skola, lai saprastu, kas īsti ir cilvēktiesības un kur brīvu uzskatu paušana robežojas ar necieņu pret sabiedrību.
Kādreiz bija runa, ka šo datumu varētu pārcelt, lai mazinātu spriedzi tieši konkrētajā datumā.
Ir bijušas iniciatīvas par visu kritušo karavīru pieminēšanu vienā datumā - 11. novembrī. Bet skaidrs, ka to nevar noteikt mākslīgi - ar rīkojumu. Jāšaubās, vai tie, kas piedalās 16. marta pasākumos, tam piekristu. Un jautājums jau ir tikai par gājienu. Pati ziedu nolikšana pie pieminekļa, dievkalpojums vai piemiņas brīdis kritušajiem Lestenē nekādu ažiotāžu neizraisa.
Vai šogad rīkotie pasākumi ar kaut ko atšķiras no iepriekšējiem?
Šī gada jauninājums ir pērn pieņemtie grozījumi likumā par sapulcēm un piketiem, kur pirmo reizi parādījās instruments, ka ir tiesības norobežot šos pasākumus.
Lai nebūtu konfrontācijas?
Tieši tā. Iepriekš bija diskusijas par to, vai atļaut vai aizliegt, bet šogad visiem skaidrs, ka jāatļauj, tikai ar nosacījumu, ka visi nepulcējas vienā laikā un vietā.
Izteicām savas bažas, savus priekšlikumus, Rīgas dome to ņēma vērā. Šogad noteiktas divas vietas pretējā viedokļa paušanai. Vieniem būs iespēja protestēt Doma laukumā, otriem - pie Brīvības pieminekļa.
Pilnīgi gan nošķirt vienu no otra nevaram, piemēram, protestu vietu nosakot Spilvē. Esam vērtējuši no cilvēktiesību viedokļa un tiem dažādajiem tiesas spriedumiem, kādi pieņemti ne tikai pie mums, bet arī pasaulē. Tiem, kam ir pretējais viedoklis, jāļauj būt vietā, no kurienes viņi redz tos, pret ko protestē, dzird, ko runā, un arī paši var būt sadzirdēti.
Otra lieta, ņemot vērā pagājušā gada pieredzi, kad viņi izmantoja skaņas pastiprinātājus, - šogad esam aizlieguši izmantot šīs ierīces pie baznīcas, jo ir taču svētdiena, dievkalpojums. Trokšņot nedrīkstēs arī laikā, kad noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, ir klusuma brīdis, skan himna.
Ukrainas notikumu kontekstā šogad īpaši tiek akcentēti provokāciju riski.
Tie saistāmi nevis ar iespējamām masu nekārtībām, bet gan politisku skandālu pastiprinātas publicitātes un interpretāciju dēļ. Ja pasākums ir pieteikts, legāls, cilvēki iet un viņiem ir atļauts darīt to, kas ir paredzēts konkrētajā pasākumā. Ir ļoti būtiski, ka visu pieteikto pasākumu dalībnieki labi saprot - ja izdarīs ko sodāmu, nākamajā gadā viņi ar saviem pieteikumiem pašvaldībā varēs nerādīties. Bet viņiem ir ilgtermiņa interese, lai būtu iespēja piedalīties katru gadu.
Galvenais mērķis - sacelt politisku troksni...
Protams. Ir divas publiskā trača iespējas - vai nu tas ir iekšējais, vai ārējais. Pagājušogad gandrīz nonāca līdz ministra atstādināšanai vai valdības krīzei. Ārpusē pat neviena raksta nebija. Ne Krievijas, ne Rietumu mediji pasākumam nepievērsa uzmanību. Iepriekš bija otrādi: visi runāja par 16. martu ārpusē, bet iekšpusē ne.
Sanāk, katra puse spēlē tādu kā izrādi saviem atbalstītājiem?
Jā, daļai šo pasākumu pieteicēju tas ir svarīgākais. Parādīt sevi, izaicināt pretinieku un vērot valsts reakciju. Var pat teikt, ka šovā ir ieinteresēti pilnīgi visi. Pat žurnālisti. Atcerieties to pasākumu, kad nekas uzmanību piesaistošs nenotika. Un tad Latvijas Televīzijai paveicās nofilmēt spļāvienu uz Brīvības pieminekļa fona. Viņi bija vinnētāji. Visi pēc tam to vien tiražēja.
Viss atkarīgs no tā, kurš otru apsteigs pirmais. Kā šaha spēlē. Jo katra puse par otru zina visu. Tiekoties domē un policijā, apliecina, ka viss notiks, kā paredzēts, bet reāli domā, kā izcelties.
Tad ir jautājums par policijas vietu un lomu, kā neizprovocēt ko vairāk. Pagājušajā gadā tika lietota skaņu pastiprinoša tehnika. Tai visi pievērsa uzmanību. Taču reāli tā bija tikai šauri lokālā vietā. Bija cilvēki, kas stāvēja 20 metru attālumā no notikuma vietas un neko nedzirdēja. Tā tehnika aizkaitināja tikai tur esošos. Atsevišķu grupu. Un, protams, tos, kuri pēc tam skatījās ziņas.
Tiem, kam ir vēlme piesaistīt uzmanību, var būt vilinoši uz radikālāku rīcību izprovocēt arī policistus. Lai visi pēc tam var vērtēt, vai esat pareizi rīkojušies.
Tieši tā. Šajā teātrī policija ir visstulbākajā lomā. Katru gadu. Visi pēc tam ir eksperti, uzskata, ka labāk zina, kā jārīkojas.
Taču policijas taktika vienmēr ir ļoti precīza un apzināta. Piemēram, gadījumos, ja pūļa vidū ir situācija, kas vērtējama kā likuma pārkāpums, ne vienmēr prātīgākais ir mesties iekšā un kādu aizturēt. Tas gan nenozīmē, ka to neredz un kāds paliks nesodīts. Mums ir jāskatās laukums kopumā. Viss tiek fiksēts, ar provokatoriem tiekam galā mazāk pamanāmā veidā. Un daudzus riskus izdodas novērst jau pirms pasākumiem.
Analizējat sociālos tīklus?
Protams. Tur redzam kopējo noskaņojumu, konkrētus subjektus, kas gatavi radikālākām rīcībām, iegūstam informāciju par pasākumiem, kas var norisināties paralēli. Mēs arī paši aktīvi darbojamies, interneta vidē izplatot savu informāciju. Nevis atrakstāmies, bet aktīvi esam tajā vidē iekšā. Paužam policijas viedokli, atbildam uz jautājumiem, skaidrojam, ko un kāpēc mēs darām, kā cilvēkiem konkrētās situācijās būtu jārīkojas un tamlīdzīgi.
Taču sociālo tīklu monitorings un darbība tajos ir tikai viena sadaļa. Ļoti liels darbs tiek izdarīts, ko sabiedrība nemaz nepamana. Ne tikai šogad. Sarunas ar vieniem, otriem, trešajiem pasākumu organizētājiem, pašvaldību, dažādiem dienestiem… Plānošana, kompromisu meklējumi notiek katru reizi. Uz tā bāzes veidojas arī mūsu rīcības taktika. Kā precīzi rīkosimies šoreiz, neatklāšu, bet sestdien būs pilnīgi skaidrs, kādu taktiku lietosim.
Pasākumu pieteicēji jau arī gadiem ilgi ir vieni un tie paši un ļoti labi zināmi. Viņi arī savstarpēji pietiekami inteliģentā veidā sarunājas. Saprotas, tikai katram ir sava loma tai visā. Un mums ir sava loma - lai būtu kārtība.