Turklāt sabiedrība ir sakompilēta, kādai daļai spēlējot paslēpes drošā vietā, tāpēc vizuāli tā nav ieraugāma, kamēr citi bezcerīgi mēģina to atrast. Taču tādu, kas seko līdzi notiekošajam ārpus paša tiešajām personīgajām interesēm, palicis samērā maz, un to skaits nepārtraukti sarūk. Protams, izņemot sportu un citus masu pasākumus, kuros tomēr var atrast personīgu labumu, jo tā ir izklaide.
Vēl arī tas, ka sabiedrība sastāv no atšķirīgiem indivīdiem, divu vienādu nav, un tas varētu rosināt katram to bildi taisīt atsevišķā spogulītī - lai būtu godīgi, visiem vienādus piešķirot. Gluži kā tādu milzīgu ballīšu bumbu aplīmētu ar daudz, daudz spogulīšiem, kas patiesībā ir nereāli, jo diez vai būtu iespējams visus sapulcināt vienotai spoguļošanās akcijai.
Šo spriedelējumu beidzot, noteikti jāpiemin, ka spoguļattēls vispār ir aplams, jo visu parāda apgrieztā veidā, piemēram, labročus pārvērš par kreiļiem. Pumpa, kas uz deguna kreisās puses, pāriet uz labo pusi, un vēl šis tas neatbilst patiesībai.
Runa varētu būt par kaut kādu virtuālu spoguli. Spoguli pārnestā nozīmē, kā pieņemts teikt, bet arī tāds sagādā piņķerīgas problēmas, kamēr neienāk prātā, ka patiesībā vislabākais sabiedrības spogulis ir pati sabiedrība. Tā vienlaikus ir subjekts, kas izmanto iespēju, un attēls, uz ko raugās. Līdzīgi, kā notiek, ikdienā lietojot fizisko spoguli, - vakaros pirms dusas raugoties uz nogurušu seju, apdvestu ar pesimismu, bet no rīta pēc veselīga miega - starojošu spirgtumā un optimismā.
Sabiedrības būtība mainās līdzīgi kā gaisma, kas vienlaikus ir vilnis un elementārdaļiņa. Turklāt gaismai piemīt dažādas īpašības, tādas kā dispersija, interference, difrakcija un polarizācija. Ar tām sastopas katrs redzīgais, tikai tam nepievērš īpašu uzmanību, jo tas ir ikdienišķi ierasts. Gluži tāpat kā ierasta, bet ierindniekam nav īpašas uzmanības vērta, ir sabiedrības krietni vien apjomīgākā daudzveidība. Daudzveidība, ar kuras pētīšanu noņemas zinātnieki. Tas nekas, ka bez ievērojama rezultāta, jo laika diezgan - kamēr sabiedrība pastāvēs, pastāvēs arī pētīšanas iespēja.
Atliek vien secināt, ka sabiedrības atspoguļojums ir pašas sabiedrības pasākums, cik un kā tas vienotam subjektam izdodas. Reizēm šķiet, ka tas varētu būt kā nokļūšana izliektajā laikā un telpā. Kur katrs punkts ir sākums un gals un kur iespējams paraudzīties no aizmugures, pašam aizejot. Vienīgās šaubas raisa teorētiski apsvērumi, ka lielai daļai sabiedrības patīk lietot greizo spoguli, kas bieži eksponē vēlamo, bet tikpat bieži kariķē. Tātad redzamais nav patiesais, ko varbūt ne vienmēr, tomēr var sastapt dažādās atskaitēs.