Domīgi šķirstīju tūrisma aģentūru katalogus, kuri ņirbēt ņirb no piedāvājumiem. Un tad vienā brīdī man kļuva skaidrs, kurp doties. Vīrs piekrita, un nākamajā dienā devāmies ceļā.
Līdz mana tēva dzimtajam Beverīnas novadam prāvs gabals braucams. Sen jau tur nav neviena zināma radinieka. Bet varbūt saglabājušās vecās mājas un cilvēku prātos atmiņu drumslas.
Māju vairs nebija, tāpat kā tās kādreizējo saimnieku. Laipni ļaudis parādīja mājas vietas virzienu, un dīvaini, kaut nebiju tur bijusi, nešaubīdamies atradu meklēto. Veci ozoli un liepas mazas upītes krastā, apsūnojuši akmeņi, gara zāle. Māju nosaukums bijis Bāzes, bet laika plūdums nolīdzinājis pat pamatus. Kas zina, varbūt lielākais akmens ar iedobumu bijis senču upurakmens. Bet vecie koki - tie paši, kas atbalstīja un dziedināja mājas iedzīvotājus.
Senie latvieši ticējuši: ja bezvēja laikā iedrebas koku lapas, tā ir garu klātesības zīme. Un lapiņas drebēja! Kārtojās mozaīkas kripatas no kādreiz dzirdētā, redzētā, iedomātā. Laiks atkāpās, un no pagātnes miglas iezīmējās guļbūve glāžu logiem - mani vecvecvecāki bijuši turīgi saimnieki. Te pirms gadiem 150 turēja godā latviskās tradīcijas, rīkoja krustabas, vedības, bedības, cildināja tikumu un čaklumu. Jutu, ka uz mani skatās mīļas acis, tēva acis - mana vecvecmāmiņa Anna: «Paldies, meitīna, ka tu atbrauci!»
Pavēros debesīs - tumšie mākoņi bija izklīduši. Vējš noglāstīja, mani sveicinot, dziedāja putniņi. Dzimtas spēka vietā manī iestājās harmonija un līdzsvars, jutu spēka un enerģijas pieplūdumu. Upītē, kas tek uz rītiem, aizskaloju kaites un grēkus. Vecvecmāmuļa uz atvadām piekodināja paraudzīties birzītē - tur viņa bija sabērusi veselu klājienu sārtu zemenīšu.
Tāds bija mans šī pavasara ceļojums - svētceļojums pie sevis, savām saknēm. Un ticiet, tas uzlādē ne mazāk kā svešās zemes. Bet sapnis redzēt Svēto zemi Izraēlu gan jau piepildīsies citugad.