Apprecējos ar latvieti Paklonu, viņš bija no Rēzeknes, arī studējis Lēvenas Universitātē. Aizgājām dzīvot uz Briges pilsētu. Pēc universitātes mans vīrs mācījās arī Eiropas koledžā. Es audzināju savus septiņus bērnus. Tikai kādus trīs gadus esmu strādājusi par skolotāju flāmu meiteņu skolā, vēl arī par gidi. Man galvenais bija bērnu audzināšana, pārējais, arī vaļasprieki, tam pakārtots. Desmit gadus esmu vadījusi Baltijas informācijas centru Briselē.
Beļģijā, ja vīrs un sieva strādā un abiem ir pensijas, pāris saņem tikai vienu - lielāko pensiju. Tā kā nebiju īsti strādājusi, saņēmām vīra pensiju. Kopš vīrs nomira, saņemu tā saucamo izdzīvošanas pensiju. Latvijā ar tādu varu dzīvot, cepuri kuldama, bet Beļģijā tikai no rokas mutē. Minimālā summa iztikšanai pensionāram ir kādi 800 eiro, bet vidējā pensija apmēram 1000 eiro mēnesī. Brisele ir ļoti dārga, tur par 1000 eiro pat dzīvokli nevar noīrēt. Mums bija sava māja, bet arī Brigē dzīve dārga, vēlāk pārcēlāmies dzīvot uz novadu, kur dzīve lētāka. Veselības apdrošināšana Beļģijā ir obligāta. Visiem strādājošajiem jāiemaksā noteikta summa, otru daļu maksā darba devējs. Mans vīrs apdrošināja visu ģimeni. Tagad es piemaksāju tā saucamo solidaritātes iemaksu veselības apdrošināšanā - 30 eiro mēnesī. Ārstniecības izdevumus pilnībā šī iemaksa nesedz, vienmēr pašam vajag kādu daļu samaksāt. Vēl Beļģijā ir speciālas tā saucamās ārpuslegālās pensijas, kuras nodrošina uzņēmumi vai institūti. Tā kā runāju 10 valodās, mazliet piepelnos, strādājot par tulku, bet šie ienākumi ir ļoti mazi. Mēģinu iztikt tāpat. Bērni man apmaksā ceļu uz Latviju - braucu katru gadu, šeit dzīvoju sešus septiņus mēnešus. Latgalē bija dzimtas mājas, tās nopostīja, bet netālu iegādājos īpašumu. Kopju savu puķu dārzu. Uz Beļģiju aizbraucu, lai izstaigātu ārstus. Pazīstu daudzus, kuri ar savām ārzemēs nopelnītajām pensijām var ļoti labi dzīvot Latvijā, atgūtajos īpašumos, izdodot savu naudu dzimtenē. Sociāli tā taču ir ļoti laba lieta!