Dažiem punktiem apvienības sociāli ekonomiskajā programmā nav ne vainas, piemēram, par nodokļu sloga dažādošanu, lobisma likumdošanu un enerģētikas tirgus liberalizāciju, tikai kāpēc tam būtu jātic? Tas ir, kāpēc, esot pie varas visus šos ļoti daudzos gadus, tas jau nav izdarīts? Turklāt nereti darīts ir tieši pretējais. Piemēram, Enerģētikas likumā paredzēto gāzes tirgus liberalizāciju tikai pirms dažiem mēnešiem, tēvzemiešiem neiebilstot, burtiski dažās minūtēs ar vieglu roku atlika līdz 2014. gadam. Jau 2006. gada «Zīles ekonomisko programmu» daudzi lielīja, tomēr nav manāms, ka tai bijusi reāla ietekme, un nekas nevedina domāt, ka no tēvzemiešu ievēlēšanas vai neievēlēšanas 10. Saeimā jelkas mainīsies viņu pašlaik izteiktajos vēlmju domāšanas gadījumos.
Kas attiecas uz tā saukto nacionālo jautājumu, tad pakāpeniska pāreja pilnībā uz mācībām latviešu valodā ir diskutējama iniciatīva, tomēr veids, kā tā tiek pasniegta tēvzemiešu šovinistiskajā komplektiņā, kas cita starpā paredz demogrāfijas politikā diskriminēt uz tautības pamata (nav divreiz jāmin, ko par to teiktu Eiropas Cilvēktiesību tiesa), ir briesmīgs. Šķiet, TB/LNNK ir vienīgā partija, kas pamanījusi un piesaukusi vārdā Krievijas jauno metodi - savas ģeopolitiskās intereses izcīnīt ar tā saukto maigo varu, un par to viņiem žetons, tomēr secinājums - atgaiņāšanās no šīs maigās varas ar populisma cirvi - ir brutāli nepiemērots. Diemžēl arī šajā ziņā jāteic, ka tēvzemieši neko nav mācījušies. Atliek cerēt, ka Latvijas elektorāts ir mazāk stagnējošs.