Pirmkārt, likumos strikti jānosaka, kur un kādos apstākļos apģērbus drīkst tirgot, un tas jākontrolē. Patlaban man pat radies iespaids, ka preces, kas tiek nozagtas veikalos, citviet iespējams pārdot, jo bijis tā, ka vienā laikā vairākos mūsu veikalos tiek nozagti identiska modeļa apģērba dažādi izmēri. Profesionāls apģērbu tirgotājs ir novērojis, ja kāds veikalā zog sev, tad tikai savu izmēru, bet, ja tiek nozagti visi izmēri, tas nozīmē, ka grib tos pārdot. Otrkārt, daudz stingrāk jākontrolē, lai visiem apģērbu tirgotājiem būtu kases aparāts, lai, pērkot drēbes, pircējiem vienmēr tiktu doti čeki. Valsts ieņēmumu dienestam (VID) to vajadzētu uzraudzīt pamatīgāk. Tai pašā laikā uzņēmumam, kas strādā legāli un korekti, iekļūt VID baltajā sarakstā nemaz nav vienkārši.
Pieteicāties iekļaušanai VID baltajā sarakstā, un radās grūtības?
Saņēmām ļoti savdabīgas atbildes, piemēram, mums pārmeta, ka krīzes laikā uzņēmumam bijuši zaudējumi. Bet zaudējumi bija tāpēc, ka mēs strādājām korekti, godīgi maksājot algas un nodokļus. Tas viss ir pārbaudāms. Zaudējumi jau nepierāda to, ka uzņēmums nav godprātīgs nodokļu maksātājs.
Patlaban Latvijā pastāvošā nodokļu politika nav draudzīga ne uzņēmējiem, ne darba ņēmējiem. Ja es redzu, ka pārdevēja - kura turklāt saņem krietni vairāk par minimālo algu - pusdienām var atļauties tikai lielveikalā nopirktus salātus, tad nesaprotu, par kādu Latvijas veiksmes stāstu mūsu politiķi runā.
Jūs savā vadītajā uzņēmumā maksājat labklājību nodrošinošas algas?
Es ļauju darbiniekiem pelnīt, pārdevēja atalgojuma daļa ir saistīta ar apgrozījumu. Pērn mums apgrozījuma pieaugums bija 19%, salīdzinot ar 2011. gadu, un likumsakarīgi pieauga arī algas. Tomēr labklājības jautājumi jārisina valstiskā mērogā. Mūsu politiķi runā par minimālās algas celšanu, bet godīgie uzņēmēji šo minimālo algu saviem darbiniekiem jau sen maksāja un maksā, kā arī maksā visus obligātos nodokļus. Kā gan atbildīgās valsts amatpersonas var domāt, ka tas darba devējs, kurš tagad negrib maksāt minimālo algu 200 latu apjomā, pēkšņi sāks maksāt 250 latus? Nemaksās taču. Noformēs, ka darbinieks nestrādā pilnu slodzi, un viss.
Tirdzniecība ir to nozaru vidū, kurā pastāv spēcīgs ēnu ekonomikas faktors, aplokšņu algas. Kā to samazināt?
Domāju, ka aplokšņu algas jau mazinās un tāpēc, ka pēdējos gados cilvēki kļuvuši izglītotāki, domājošāki, labāk apzinās sociālo maksājumu nozīmību un iebilst pret iespēju saņemt lielāku ikmēneša darba samaksu, bet aploksnē. Tomēr nevar noliegt, ka uz darba samaksu gulstošais nodokļu slogs ir neadekvāti augsts. Tas, ko valsts mērogā noteikti vajadzētu izdarīt, ir radikāli paaugstināt neapliekamo minimumu, jo to cilvēki justu savos maciņos un tas palīdzētu arī uzņēmējiem.
Regulāri atverat jaunus veikalus. Darbiniekus atrast ir grūti, vai arī strādātgribētāji rindā stāv?
Trūkst nevis darbinieku vispār, bet nopietnu, profesionālu darbinieku. Piemēram, nāk cilvēks pieteikties darbā par pārdevēju, bet brīnās, ka darbā būs jārunā ar pircējiem, nevis vienkārši jāstāv veikalā. Protams, pārdevēja darbs nav viegls, arī tāpēc, ka pircējiem Latvijā raksturīgs ne jau tas laipnākais, pieklājīgākais komunikācijas stils. Es nerunāju par visiem, bet daudziem cilvēkiem mūsu valstī piemīt tendence izturēties asi un augstprātīgi. Latvijā pircēji atļaujas izturēties pret pārdevējam tā, kā ārzemēs nekad neatļautos. Bet pārdevējām profesionāli jātiek galā ar tādām situācijām. Ne visi to prot. Tāpēc šobrīd pēc profesionāliem apģērbu pārdevējiem noteikti ir liels pieprasījums, un profesionāls apģērbu pārdevējs korekti strādājošā uzņēmumā arī var un varēs pietiekami labi nopelnīt.
Tirgojat apģērbus gan savos veikalos, gan arī vairākos tirdzniecības centros. No biznesa viedokļa izdevīgāk ir būt lielā tirdzniecības centrā vai arī atvērt savus, autonomos veikalus?
Izdevīgāk noteikti ir būt tirdzniecības centrā, jo patlaban pircēji ļoti negrib ziedot ilgu laiku, lai iepirktos, jo ātrāk viņi var iepirkties, jo labāk viņiem iepirkšanās patīk. Turklāt tirdzniecības centrā palīdz tas, ka blakus atrodas daudzi un dažādi apģērbu veikali, pircējs nopērk vienu apģērbu pie mums, otru - blakus pie cita apģērbu tirgotāja un tad atkal atgriežas pie mums pēc trešā pirkuma. Autonoms veikals ir izdevīgs vienīgi tad, ja tam ir stabils klientu loks.
Vienīgā problēma, atverot veikalu tirdzniecības centrā, ir ārkārtīgi garās darba stundas, piemēram, no desmitiem rītā līdz deviņiem vakarā un tā katru dienu, pat nedēļas nogalēs. Bet katra stunda man maksā - darbinieku algas, elektrību - turklāt cilvēcīgi žēl tirdzniecības centra darbinieku, kas pat sestdienas vakarā uz teātri nevar aiziet, jo jābūt darbā. Gan uzņēmēji, gan pārdevēji nopelnītu tikpat lielu naudu, kā nopelna tagad ilgajās tirdzniecības centra darba stundās, arī strādājot īsāku darba laiku, jo pircējs, ja zinās, ka veikalu slēdz sestdien piecos vakarā, atnāks iepirkties līdz šim laikam, nevis laikā starp astoņiem un deviņiem vakarā.
Kad atverat veikalu kādā tirdzniecības centrā, jāpieņem pastāvošie nosacījumi un nav iespējams vienoties, ka aizvērsiet savu veikalu sešos vakarā?
Nē, nav iespējams vienoties, un tas nav pareizi. Tirdzniecības centri šo ārkārtīgi garo darbalaiku ir ievazājuši Latvijā no Rietumeiropas, no Skandināvijas, un mūsu valsts institūcijas jau to vispār nevar ietekmēt. Bet tas būtu jāietekmē. Rietumvalstīs un Skandināvijā, piemēram, tajā pašā Norvēģijā, no kuras nāk Latvijas tirdzniecības centru nozarē ietekmīgi spēlētāji, veikaliem ir daudz īsāks darbalaiks, turklāt svētdienās lielākā daļa veikalu vispār ir slēgti.
Nesen Dienā rakstījām, ka jāpilnveido ar patērētāju tiesībām saistīto konfliktu risināšana. Kā rīkojaties, ja pircējs sūdzas par nekvalitatīvu pirkumu?
No sūdzībām par kvalitāti pilnībā izvairīties nav iespējams. Gadās visādi, ir pat tā, ka drēbes pusotru gadu valkā, tad nes uz veikalu, prasot apmainīt. Bet likumdošanas normas šajā jautājumā tiešām nav sakārtotas. Nav pareizi arī tas, ka preces ekspertīze maksā vairāk nekā pati prece. Reizēm ekspertīzes tiek veiktas ļoti dīvaini, slēdzieni nav kvalitatīvi, bet par ekspertīzi tik un tā jāmaksā.
Esat arī paudusi viedokli, ka jāsastopas ar nepamatotām Valsts valodas inspekcijas prasībām.
Es esmu latviete un gribu dzirdēt apkārt latviešu valodu, bet, ja ir starptautiski pieņemti apzīmējumi, tad nevajag tēlot, ka tie nav saprotami. Pārdevējs ir ieinteresēts atšifrēt pircējam nesaprotamu terminoloģiju, un noteikti jātulko brīdinājumi, tādi kā «apģērbu nedrīkst mazgāt karstā ūdenī», bet mums izvirza neloģiskas prasības, piemēram, tika sastādīts akts par to, ka uz birkas bija vārds size (izmērs - angļu val.). Atbildīgās institūcijas laikam grib radīt iespaidu, ka ļoti nopietni strādā.
Kā raksturosiet Baltijas valstu atšķirības -dažādu prasību, darbaspēka izmaksu un nodokļu aspektā?
Latvijā situācija ir visgrūtākā, ja vērtē darbspēka izmaksas pret apgrozījumu.
Lietuvai palīdz tas, ka tur ir lielāks vietējais tirgus un vairāk lielu pilsētu, Latvijā ir tikai Rīga, Ventspils, Liepāja, Daugavpils, turklāt nav noslēpums, ka Daugavpilī jūtamas sociālās problēmas. Tāpēc mums Latvijā ir veikali tikai Rīgā un Valmierā, apsveram iespēju atvērt veikalu vēl tikai Liepājā, bet redzēs, kā ekonomiskā situācija šajā pilsētā attīstīsies. Runājot par Igauniju, pāreja uz eiro nav paaugstinājusi iedzīvotāju pirktspēju. Varbūt Igaunijai pēc eiro ieviešanas vieglāk piesaistīt investīcijas un komfortablāk strādāt ar sadarbības partneriem eirozonas valstīs, piemēram, Somijā, bet pateikt, ka līdz ar eiro ieviešanu cilvēki vairāk tērē apģērbiem, nevar.
Kā atšķiras pircēju gaume Latvijā, Igaunijā un Lietuvā?
Latvijā atšķirībā no abām pārējām Baltijas valstīm cilvēki ātrāk gatavi pirkt apģērbu par sākumcenu, negaidot atlaides. Prasības pret apģērbu darbam birojā Latvijā ir augstākas, formālākas nekā Igaunijā, kur birojos - pat bankās, finanšu iestādēs - iecienīts brīvāks stils nekā pie mums. Pastāv atšķirības krāsu gaumē - Igaunijā populārāka tumši zilā krāsa, Lietuvā labāk pieņem zaļos toņus. Latvijā, lai arī melno krāsu vērtē diskutabli, ļoti labprāt pērk melnas drēbes. Par apģērbu dizainu runājot, Latvijas pircējām patīk precīzas, tīras dizaina līnijas, Lietuvā populāri ir dažādi rotājumi un detaļas. Vīrieši visā Baltijā, lai arī apgalvo, ka vēlas labi pamanāmu, nevis klasisku uzvalku, kad nonāk līdz pirkšanai, tad nopērk klasisko variantu, jo saprot, ka uzkrītošs uzvalks nebūs ilglaicīga investīcija.
Vadāt uzņēmumu, kas ne tikai tirgo, bet arī ražo apģērbus. Kādi ir plusi, kādi mīnusi no savas ražošanas?
Galvenie plusi ir tādi, ka ļoti ātri varam reaģēt uz aktualitātēm tirgū un ka ražotāji pazīst mūsu tirdzniecības tīkla pārdotspēju. Tikai tad, ja ir savs ražotājs, iespējams divos trīs mēnešos radīt modes aktualitātes un pēc tam ātri pārdot. Mīnuss savukārt ir tāds, ka veikalos jāpārdod pilnīgi visa kolekcija, ko ražotājs saražojis.
Galvenā ražošana notiek Igaunijā, izmantojam arī ārpakalpojumus - Turcijā un Ķīnā, bet no Ķīnas pamazām ejam prom. Tas nav kvalitātes problēmu dēļ, ar kādām nereti saistās Ķīnas tirgus, bet piegādes problēmu dēļ. Mēs bijām spiesti vasaras drēbes ieviest daudz ātrāk par vasaras sākšanos, lai izvairītos no riska - kleitas vasarai tiek atvestas tikai tad, kad jau rudens klāt.
Kas palīdz saprast, kāds apģērbs jāražo, ko pircēji izvēlēsies?
Analizējam iepriekšējās sezonas rezultātus, rīkojam klientu aptaujas. Katram Rīgas tirdzniecības centram ir savs pircēju loks: Dominai - šī tirdzniecības centra tuvumā dzīvojošie, Alfai - praktiskie latvieši, Galerijai Centrs un Spicei - cilvēki, kuri seko modei, Origo - daudz tūristu. Tāpēc reizēm apģērbs, ko vienā tirdzniecības centrā nepērk, citā tiek izpirkts ļoti ātri. Ja nekur nevar pārdot, tad jāatzīst, ka pieļauta kļūda.
Kad Latvijā gatavojās ienākt starptautiskais apģērbu tirgotājs H&M, teicāt, jums ir savs klientu loks un konkurence to nevarēs ietekmēt. Tiešām tā ir?
Ietekmē jau, bet pozitīvi, jo palielinās pircēju plūsma uz tiem veikaliem, kuros darbojas H&M. Pircēju loks mums un H&M varbūt arī pārklājas, bet apģērba iegādes mērķis - ne. Protams, tas, ka mums ir savs klientu loks, nenozīmē, ka nebūtu jācīnās par tā saglabāšanu. Mums svarīgi panākt, lai pircēji pie mums atgriežas. Tāpēc pilnveidojam veikalu koncepcijas tā, lai cilvēkiem iepirkšanās process būtu pēc iespējas komfortablāks.