Tas ir likumsakarīgi, jo, kamēr lielākā daļa jaunākā «iesaukuma» ES dalībvalstu vēl ir tikai ceļā uz Eiropas vienotās valūtas ieviešanu, minētās valstis, kuras tagad tiek apzīmētas ar neglaimojošo saīsinājumu PIGS*, jau ir eirozonā. Likumsakarīgi, ka šo valstu problēmas mudina uz dramatiskām pārdomām par eirozonas turpmāko stabilitāti. Uzstājoties Davosas forumā, Nobela prēmijas laureāts Nourels Raubini (Nourel Roubini) pieļāva, ka Grieķijas un Spānijas dēļ eirozona tiks «uzspridzināta» no iekšienes.
Dzirdot tik nepatīkamas prognozes, šķiet, ka pareizāk būtu Grieķiju un Portugāli pielīdzināt nevis Ahilleja papēdim jeb vājajai vietai, bet gan Trojas zirgam. Kā vēstīts Homēra Iliādā, kad grieķi pie neieņemamiem Trojas mūriem jau bija pavadījuši ilgus gadus, viltprātim Odisejam ienāca prātā, ka labākais veids, kā sagraut Troju, ir izlikties, ka grieķu karaspēks jau devies prom, un nometnes vietā atstāt zirga figūru, kurā iekšā slēptos grieķu karavīri. Tad nu līksmie trojieši, neraugoties uz pareģes Kasandras brīdinājumu, ievilkuši zirgu neieņemamajā pilsētā, bet naktī grieķi iznākuši no slēptuves un nakts aizsegā uzbrukuši trojiešiem.
Vietā būtu atcerēties, ka N. Roubini jau agrāk uzņēmās tādu kā trojiešu pareģes Kasandras lomu, brīdinot, ka ne vienas vien valsts valdība ekonomikas stimulēšanai izvēlējusies riskantu stratēģiju, proti, pieļāvusi pārlieku strauju budžeta deficītu pieaugumu.
Latvija, par spīti budžeta deficīta mazināšanā ieguldītajām pūlēm, tam ir spilgts piemērs - vēl pirms trim gadiem mēs varējām lepoties ar trešo zemāko valsts parādu Eiropā, jau izskanējuši brīdinājumi, ka negatīva attīstības scenārija gadījumā Latvijas valdības parāds var pārsniegt Māstrihtas kritērijos noteikto robežu, tas ir, 60% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).
Protams, tā dēvētā Vidusjūras kluba eirozonas valstu ārējie parādi jau tagad būtiski pārsniedz šo rādītāju. Grieķijas valdības parāds varot sasniegt 120% no IKP, Spānijā tas tuvojas 100% no IKP, bet Portugāles centrālās valdības parāds šo 100% IKP robežu jau pārsniedzis. Saskaņā ar Eurostat datiem Itālijas valdības parāds jau pirms trim gadiem bija 104% no IKP.
Lai arī Grieķijai tagad tiek pārmesta Briseles maldināšana, noklusējot to, cik dramatiskā situācijā patiesībā ir valsts budžets, milzīgi pieaugošie valsts deficīti un valdību ārējie parādi tagad ieguvuši līdzību ar Trojas zirgu - tie pieļauti, ticot, ka valsts budžeta tēriņu neierobežošanai nebūs dramatiski negatīvu seku, un izpatīkot vietējai sabiedrībai. Tieši šo ceļu bija izvēlējusies Grieķija, kā rezultātā tās budžeta deficīts tiek lēsts 12,7 % apmērā no IKP.
Te nu vietā būtu atcerēties, ka arī Latvijā dzirdēti aicinājumi vairāk pūliņu veltīt ekonomikas stimulēšanai, kas būtībā nozīmētu valsts naudas injicēšanu patēriņa mākslīgā uzmundrināšanā. Savukārt valstij šī nauda, visticamāk, būtu jāaizņemas, tādējādi audzējot parādu nastu.
Būtu vieglprātīgi uzskatīt, ka Vidusjūras kluba valstu problēmas un no tām izrietošās bažas par eirozonas turpmāko dzīvotspēju Latviju īpaši neskar.
Jau šīs nedēļas sākumā Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu brīdināja, ka, lai nepieļautu Grieķijas, Spānijas un pārējo «grēkāžu» scenārija atkārtošanos, Eurostat varētu tikt piešķirtas papildu pilnvaras kontrolēt ES dalībvalstu finansiālo stāvokli, tostarp nodrošināt šai institūcijai pieeju dalībvalstu operatīvajiem fiskālajiem datiem. Iemesls saprotams - grieķi ir demonstrējuši, ka uz dalībvalstu sniegto datu drošticamību nevar paļauties.
Financial Times, atsaucoties uz Igaunijas premjerministra Andrusa Ansipa un dažu analītiķu prognozēm, vēsta, ka fakts, ka eiro saskaras ar pirmo nopietno krīzi, var liegt ieeju eirozonā mūsu kaimiņvalstij, kura pielikusi tik daudz pūliņu, lai iegūtu tiesības kronas nomainīt pret Eiropas vienoto valūtu jau no 2011. gada. Latvijas izredzes iekļūt eirozonā šāds notikumu pavērsiens varētu ietekmēt tikai negatīvi.
ES dalībvalstu premjeru vakar dotais solījums neatstāt Grieķiju vienu cīņā ar budžeta krīzi, iespējams, patiešām saistīts ar nevēlēšanos redzēt, ka viena no eirozonas valstīm ir spiesta lūgt Starptautiskā Valūtas fonda palīdzību. Taču tas noteikti nenozīmē, ka grieķiem pietiks ar premjera Georga Papandreu piedāvāto, šobrīd vēl diezgan pieticīgo tēriņu apcirpšanas plānu. ES valstīm nāksies samierināties ar nepatīkamām budžeta reformām.