Ludmilas vadītais restorāns kļuvis ne tikai par vietu, kur baudīt tradicionālos ukraiņu ēdienus, kas nav mazsvarīgi, jo nacionālā virtuve, tāpat kā valoda, kultūra un tradīcijas, ir tautiešus vienojošs elements. Tas ir arī klubs, kur regulāri notiek dažādi pasākumi Latvijas ukraiņiem, tiek vesti viesi no etniskās dzimtenes, viesojas mākslinieki, politiķi, diplomāti.
Nesauciet par hoholiem!
Ar tādu paši nosaukumu - Dņipro - jau 20 gadus Latvijā darbojas ukraiņu kultūras un izglītības biedrība, kas mājvietu radusi restorāna paspārnē. «Uz emocionālā pacēluma viļņa atmodas sākumā ukraiņos modās nostaļģija pēc ukrainiskā gara, savu sakņu apzināšanās,» stāsta Ludmila.
Ukraiņu sociālās izpētes centra Etnikos vadītāja Nataļja Lisogorova stāsta, ka ukraiņi kā dienvidu tauta ir emocionālāki un atvērtāki nekā latvieši. Savukārt Jelgavas ukraiņu biedrības vadītājai Tatjanai Lazdai, lūgtai raksturot ukraiņus, pirmais, kas nāk prātā, ir brīvības un darba mīlestība un bezgalīga mīlestība pret savu dzimto Ukrainu. «Ukraiņi ir labsirdīgi un, tāpat kā latvieši, mīl dziedāt. Viņi atbalstīs un palīdzēs, dāsni un sirsnīgi uzņems un pabaros, bet nedod dievs nosaukt ukraini par hoholu!» saka Tatjana.
Arī Ludmila ukraiņus raksturo kā ļoti kārtīgus, akurātus un strādīgus. Ukraiņi nekad neskumst, vienmēr ir entuziasma pilni un nekad nesūdzas, ka viņiem kaut kā trūkst. Aizejot ciemos pie ukraiņa, var redzēt, ka viņam visa kā ir gana. Viņa uzsver, ka ukraiņiem ir stipras ģimenes, bet vislabākā ģimene esot tāda, kur vīrs ir latvietis un sieva ukrainiete. Latviešu vīriešiem gribās, lai sieva būtu laba pavāre, dārzniece, interjera dizainere, māte un mīļākā, turklāt vēl piedevām skaista. Un ukraiņu sievietes lieliski to visu spējot apvienot.
Izglītota nācija
Nataļjas Lisogorovas veiktais pētījums par ukraiņiem Latvijā liecina, ka šie ļaudis ir labi izglītoti: «Otrā izglītotākā nācija pēc ebrejiem.» Izglītotības līmenis saistīts ar ieceļošanas iemesliem Latvijā. Lielākā daļa ukraiņu ieceļoja pēc Otrā pasaules kara aktīvās sovjetizācijas laikā, un tie lielākoties bija dažādu izglītības iestāžu absolventi, kurus nosūtīja darbā uz šejieni. Arī šeit varēja iegūt labu izglītību. Daudzi ukraiņi Latvijā ieradās arī darba meklējumos, jo Baltijas valstīs tolaik bija augsti attīstīta rūpniecība un ražošana.
Ukraiņu kultūras un izglītības biedrības Dņipro vadītājs Ivans Naļivaiko, pēc profesijas tekstilražošanas inženieris, atceras, kā uz Ukrainu un citām padomju republikām devās vervētāji no Latvijas, lai nodrošinātu strādniekus lielajām rūpnīcām. Tāpēc ukraiņi Latvijā uzskatāmi par migrācijas ceļā radušos nacionālo minoritāti. Tā vecuma ziņā ir viena no visjaunākajām mazākumtautību kopienām, lai gan šīs kopienas saknes Latvijā meklējamas senākā vēsturē, jo šī gada martā atzīmēta simtgade, kopš Rīgā izveidota pirmā ukraiņu kultūras biedrība.
Aktīvo maz
Tomēr, neskatoties uz daudzskaitlīgumu, izglītības līmeni un arī daudzajām ukraiņu nevalstiskajām organizācijām, ukraiņu diasporas aktīvajā dzīvē iesaistījies tikai 1% no pašreiz Latvijā dzīvojošajiem vairāk nekā 50 tūkstošiem ukraiņu. Dņipro vadītājs Ivans Naļivaiko piekrīt, kas tas ir ļoti maz, lai gan uz biedrību rīkotajiem pasākumiem nāk daudz ukraiņu un gandrīz puse socioloģes aptaujāto tautiešu norāda, ka viņiem tomēr ir svarīgi saglabāt savu nacionālo identitāti. Problēma arī tā, ka biedrību darbā lielākoties iesaistījušies gados vecāki cilvēki, jauno ir maz.
Nataļja domā, ka jaunajai paaudzei, kas ir vairāk integrējusies un varbūt pat asimilējusies, nav šīs vajadzības apliecināt savu nacionālo piederību, izjust šo kopā būšanu. Rietumu bankas viceprezidents Romāns Bičkovičs norāda, ka tas nav raksturīgi tikai ukraiņiem, bet gan daudziem mazākumtautību pārstāvjiem, kas dzimuši ārpus savas etniskās dzimtenes: «Protams, Latvijā dzimušo ukraiņu mentalitāte jau ir nedaudz cita. Daudzi no viņiem vairs neprot ukraiņu valodu, un saikne ar vēsturisko dzimteni ir vāja.»
Ivans Naļivaiko piebilst, ka jaunajiem attieksme pret iekļaušanos latviskajā vidē ir daudz vienkāršāka. Viņi nelauza galvu par tādām lietām kā integrācija. Daudzi kā savu tautību izvēlējušies krievu vai latviešu, ir Latvijas pilsoņi, labi runā gan krievu, gan latviešu valodā. Viņu nacionālās piederības apziņa diemžēl iet mazumā. «Prieks, ka Rīgā ir ukraiņu skola, kur bērni no ukraiņu ģimenēm apgūst gan senču dzimto valodu, gan valsts valodu labā līmenī. Diemžēl sabiedriskajās organizācijās, pašdarbībā un pasākumos jaunieši varētu iesaistīties vairāk. Mums pie tā jāstrādā. Lai gan viņi labāk izvēlas mācīties angļu valodu un uzskata sevi par Eiropai piederīgiem pilsoņiem,» tā Ivans.