Ukraiņu sabiedrības vairākuma vienaldzīgā attieksme pret šobrīd pašu aktuālāko iekšpolitisko lietu (arī ārējās attiecībās nozīmīgu) - līdz šim ietekmīgākās opozicionāres Jūlijas Timošenko tiesāšanu - šķiet pārsteidzoša. Tomēr tā nav tikai ierindas vēlētāju problēma vien. Tas pats sakāms arī par daudzu opozīcijas līderu attieksmi pret skandalozo politisko prāvu. Lai gan nesen opozīcijas partijas izveidoja Komiteju cīņai pret diktatūru, kas aizstāvētu Timošenko, ne visi redzami politiskie darbinieki šai ierosmei pievienojušies. Piemēram, bijušais Ukrainas prezidents, oranžās revolūcijas līderis Viktors Juščenko nav atļāvis savai partijai Mūsu Ukraina parakstīt Timošenko atbalstam izveidotu paziņojumu. Līdzīgi rīkojušās vairākas citas politiskās organizācijas.
Pat lielais apdraudējums, kura eksistenci opozīcijas redzamākie pārstāvji paši ir atzinuši, nepalīdz atmest savstarpējās ambīcijas, lai vienotos - vismaz uz kādu laiku - par kopīgu darbu demokrātijas aizstāvēšanā. Tā vietā iekšējais karš, kas izdevīgs tagad jau pie varas esošajai promaskaviski orientētajai, prezidenta Viktora Janukoviča vadītajai Reģionu partijai. Tieši savstarpējās plūkšanās dēļ - starp Juščenko un Timošenko - pie varas nāca jau faktiski par politisko līķi uzskatītais Viktors Janukovičs. Šāda politiķa atkārtota atgriešanās uz politiskās skatuves liecina, ka ukraiņu sabiedrība par maz vērmeļu izdzērusi gan ar golodomoru, gan citām padomju represijām, gan Černobiļas avāriju. Vismaz tā uzskata krievu politiskā komentētāja Valērija Novodvorska. Viņai var piekrist, piebilstot, ka Ukraina nav vienīgā, kur redzama šāda slimība. Tāda ir arī Latvija, kur Trojas zirga loma labprātīgi tiek piedāvāta Saskaņas centram, kas joprojām nav paudis nosodošu attieksmi pret padomju komunisma noziegumiem.
Sašķelta opozīcija, sabiedrības vairākuma politiskā apātija ir tas, kas Janukovičam vajadzīgs. Šādos apstākļos var arī piešķirt reālu cietumsodu Timošenko, jo prokurore jau ir pacentusies paziņot par iespējām piemērot septiņus gadus ilgu brīvības atņemšanu. Apbrīnojams lietas izskatīšanas ātrums, kas ne mirkli nav ļāvis noticēt, ka bijušās premjeres «noziegums» patiešām ticis izmeklēts. Visa līdzšinējā procesa gaita raisa bažas, ka sods tiks piešķirts.
To pietiekami skaļi aicina nedarīt Brisele, liekot rēķināties ar attiecību pasliktināšoties starp ES un Kijevu. Un lai gan Janukovičam gribas uz Eiropu, turp gribas visiem, arī tiem Krievijas un Baltkrievijas ierēdņiem, kuriem iebraukšana ES un ASV tagad liegta, divas reizes sodītais Ukrainas valsts galva sankciju piemērošanai var nenoticēt. Jo domās, ka tik un tā tiks cauri, galu galā, arī Krievijā sēž Hodorkovskis, bet represijas pret Krieviju nav pasludinātas.