Atšķirībā no citām krīzes skartajām valstīm, kuru ekonomika bija pārkarsusi, Ungāriju problēmas piemeklēja samērā gausas ekonomiskās izaugsmes periodā. Valstij jau bija salīdzinoši liels valdības parāds - aptuveni 60% no valsts iekšzemes kopprodukta (IK). Valsts finanšu politika cieta krahu, kad zuda investoru ticība, ka Ungārija atmaksās savus parādus, redzot lielo importa pārsvaru pār eksportu. Investori vairs nepirka valsts vērtspapīrus, ko Ungārija izlaida parāda pārfinansēšanai. No forinta sāka atbrīvoties, un tas zaudēja vērtību. Problēmas radās banku sektorā, jo globālajos finanšu tirgos krīzes dēļ naudu bija neiespējami aizņemties, lai pārfinansētu ārvalstu valūtās ņemto kredītu, uz kā bāzes bankas bija izsniegušas kredītus ārvalstu valūtās uzņēmumiem un iedzīvotājiem.
Ungāri, saņemot aizdevumu, apsolīja sakārtot vājākās jomas - valdības finanses un banku sektoru. Tas arī darīts, līdz Ungārijas valdība šogad, kad valstī vēlē gan parlamentu, gan pašvaldības, paziņoja, ka valstij atlikusī aizdevuma summa nav vajadzīga un tā grūtības var pārvarēt pašas spēkiem. Tā vietā, lai turpinātu pildīt aizdevēju prasību mazināt valsts tēriņus, kas nozīmētu pieņemt arī nepopulārus lēmumus, Ungārijas valdība paziņoja, ka finanšu problēmas risinās ar citiem paņēmieniem, piemēram, uzliekot nodokli bankām. Taču nesen Ungārija pārtrauca trīs mēnešus ilgušo cīņu ar starptautiskajiem aizdevējiem un piekrita mazināt nākamā gada budžeta deficītu līdz 2,8% no IK un ieviest papildu taupības pasākumus.