Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Cik jūsu dzīvē nozīmīgi bija astoņdesmitie gadi? 1985. gadā kļuvāt par Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju, no 1988. gada oktobra - pusotru gadu par Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas pirmo sekretāru. 1989. gada martā - par PSRS Tautas deputātu.
…pagājuši vairāk nekā 20 gadi, daudz kas jau ir izbalējis, daudz kas no šīsdienas skatījuma liekas tā mazliet neizprotami. Bet tās ir tādas niansītes, kas tikai priekš manis ir svarīgas.
Kurā brīdī jūs tās pirmās jaunās vēsmas sajutāt?
Tas nebija vienā dienā, kad no rīta pamodos un uzreiz sapratu. Tas, bez šaubām, bija procesā. Kā Gorbačovs teica: «Process pošol» (process ir sācies/process ir neapturams - latv. val., red. ). Domas un pārdomas sākās līdz ar ģenerālsekretāru maiņu Kremlī. Kamēr bija Brežņevs, bija stagnācijas laiki. Visi bija pie tā pieraduši un samierinājušies. Kaut kādas pārmaiņas Brežņeva laikā neviens arī negaidīja, jo doma jau bija, ka «nāks cits, jauns ģenerālsekretārs, nu tad gan kaut kas mainīsies». Pēc Brežņeva īsu laiku bija Andropovs. Viņš jau bija galīgi slims. Kad viņu apstiprināja, viņš sēdēja prezidija pēdējā rindā, kur parasti, un nevarēja aiziet līdz tribīnei. Andropovam pievilka priekšā mikrofonu, un viņš teica, ka veltīs visus spēkus…
Visi saprata, ka tas nebūs uz ilgu laiku.
Jā. Bet man personīgi lūzums notika pēc tam, kad pēc Andropova par ģenerālsekretāru ievēlēja Čerņenko. Es redzēju, kā viņš darbojās kā Brežņeva palīgs. Čerņenko bija cilvēks, kas ne pēc formas, ne pēc satura neatbilda tik augstam amatam kā ģenerālsekretārs, kā Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs. Likās, ka nekāds progress nav gaidāms, ka viss iet uz grunti.
Atnāca Gorbačovs, un kaut kas sāka mainīties?
Jā! Nu tik būs! Bet, kad sākas tā darbība, tad…. Gorbačovam jau pašam vēl šodien nav skaidrs, kas tā perestroika (pārbūve - red.) ir un ko viņš gribēja perestroiķ (pārbūvēt - red.). Nu gribēja, lai būtu demokrātiskāka sabiedrība, atklātība. Bet - kā to darīt? Programmas jau viņam nebija. Pēc tam jau bija redzams, kā viss gāja. Viņš teica: «Process pošol» (process ir sācies - red.)».
Kad paziņoja, ka Pugo tiek pārcelts darbā uz Maskavu, tātad atbrīvojas pirmā sekretāra vieta. Toreiz tauta skandēja - Gorbunovu par pirmo sekretāru!
Vispirms to izlēma Maskavā. Brauca cekas pārstāvji uz šejieni, zondēja pirmorganizācijās. Bija divas kandidatūras - mana un Gorbunova. Tautas fronte bija par Gorbunovu. Petera kungs bija neapmierināts, kad tā neiznāca. No šīsdienas skatījuma, es uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums Gorbunova labā. Ja viņš būtu ievēlēts par pirmo sekretāru, diezin vai būtu viņam izdevies tikt tālāk Augstākajā padomē.
Kā notika ar jums?
Kad Maskavas pārstāvis bija izzondējis, tad sāka runāt ar mani. Es negribēju. Pielaušana notika vienkārši: «Nu kā tā? Ir partijas disciplīna! Ja jūs negribat, tad liekat kāju priekšā citiem. Boriss Pugo uz Maskavu netiek.» Nu un Pugo arī man lūdza: «Nu ko tu lauzies. Izručī!» Pugo lielākais mīnuss bija tas, ka viņam nebija latviešu valodas. Pāris frāzes pateikt varēja. Viņš to ļoti pārdzīvoja. Glasnostj (atklātības - red.) un perestroikas (pārbūves - red.) situācijā viņš saprata, ka bez latviešu valodas iztikt nevarēs. Borisam teicu, ka piekrītu tikai viņa dēļ, lai viņš tiek uz to savu Maskavu.
Tad jūs izsauca uz Maskavu?
Pie Gorbačova. Ieveda viņa kabinetā Kremlī. Bijām divatā. Viņš prasīja: «Ko tu baidies? Mēs tev visi palīdzēsim. Visa savienība aiz tavas muguras!» Ar viņu bija ļoti viegli runāt. Viņš nekādu priekšnieku netēloja, tā po prostomu (vienkārši - red.). Visus uz «tu» uzrunāja.
1988. gada 4. oktobrī notiek plēnums, kur oficiāli paziņo, ka kļūstat par pirmo sekretāru. Pēc trim dienām Mežaparkā lielā tautas manifestācija pirms Tautas frontes kongresa atklāšanas. Mēs tur ieraugām arī Jāni Vagri. Kā tas viss notika?
Nebiju Tautas frontes kandidāts, un mani uz to manifestāciju neaicināja. Pats pēc savas iniciatīvas turp devos. Tāda tautas sanāksme! Tur jābūt klāt! Es jau gāju tur tikai paklausīties, lai būtu lietas kursā - kas un kā, ko runā. Nevis pa radio un televīziju, bet - tieši…
Bet publika aicināja, lai Vagris iet runāt?
…varbūt pieredzes trūkums vai vienkārši - nepadomāju. Nebiju gatavojies ko teikt, jo zināju, ka mani klausīties neviens negrib. Nu ko es varēju pateikt? Teicu apmēram tā, ka te esmu dzimis un audzis. Un kad ir runas, ka kaut ko darījis sliktu, uzskatu, ka neesmu neko sliktu darījis un arī latviešu tautai sliktu turpmāk nedarīšu…
Bet, lai izietu priekšā, tur vajag būt drosmei.
Jāiet! Man bija nācies, kad pirms prezidija biju Rīgas pirmais sekretārs, iet uz Interfrontes mītiņiem, piemēram, ostā. Tur arī mani aicināja, lai nostrostētu. Tur arī, kad es sāku, negribēja klausīties. Un tad es teicu: «Ja jūs negribat klausīties, tad ko jūs mani saucāt? Tad es eju prom.» Nu tad publika nomierinājās. Biju jau tur tādas asas situācijas.
Mainot tēmu… Rīgā tajos gados viesojās trīs lieli priekšnieki no Maskavas - Gorbačovs, Medvedevs un Jakovļevs. Jums amata ietvaros bija jātiekas ar visiem.
Ar Gorbačovu sanāca tikties visvairāk. Viņa skatījums, kad te atbrauca, bija tā, ka process pošol un vienalga - kā tas notiek. Viņš aizbrauca uz Ādažiem pie Kaula, paskatījās skolu, saimniecību.
Uz viņu ļoti lielu iespaidu atstāja sieva Raisa. Bija noslēguma pusdienas Rīdzenē pirms izlidošanas. Pirms tam Boriss Pugo bija viņu aizvedis pie kāda mākslinieka, kas viņam uzdāvināja gleznu. Es pats to gleznu gan neredzēju. Visi runājās, Gorbačovs labā noskaņojumā, vizīte jau beigusies, viņš saka, ka «vi molodci (jūs malači), bet vēl daudz jādara». Un uzreiz Raisa Maksimovna saka: «A Mihail Sergejevič, ti obratil vņimanije, kakuju karķinu ķebe padariļi? (Bet Mihail Sergejevič, vai tu pievērsi uzmanību, kādu gleznu tev uzdāvināja?)» - «Nu kak? Normaļnuju karķinu - more tam. (Kā? Normālu gleznu - jūra uzgleznota).» - «A čto tam napisano? (Bet kas tur uzgleznots?)» - «Nu kak? Peizaž! (Nu kas? Ainava!),» viņš saka. «Ņet! Eto zakat! Značit latiši prognozirujut tvoj zakat! (Nē, tur ir saulriets. Tātad latvieši prognozē tavu norietu!)» Visu noskaņojumu viņa sajauca ar šo savu teikumu. Viņš vēl mēģināja: «Nu čto ti, Raisa Maksimovna! Nu eto že ņi tak… (Nu ko tu, Raisa Maksimovna, tas taču tā nav )» - «Ņet! Eto tak. Vot pojeģem, i ti posmotri horošeņko etu karķinu. (Nē! Tas ir tā. Aizbrauksim, un tu kārtīgi apskaties to gleznu.)» Varbūt sīkums, bet tas raksturoja situāciju.
Atgriežamies pie Tautas frontes veidošanas. Klīst informācija, ka Tautas fronti organizēja Latvijas kompartija. Esmu lasījis, ka Rubiks stāsta, ka viņš reiz iesaukts pie jums un tur priekšā jau sēdējis Peters.
Nu ko nozīmē - organizēja? Neorganizēja! Bija uzstādījums, ka neteiksim - atbalstīt, bet - netraucēt veidoties Tautas frontei. Bet tas jau nenozīmē, ka čeka un ceka tur kaut ko organizēja. Nu es vismaz nezinu, kas pirms tam bija… Bet ko es zinu? Toreiz es biju biroja loceklis, Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs.
Radošo savienību plēnumā sēdēja viss Centrālkomitejas birojs ar Pugo priekšgalā, un nāca Mavriks Vulfsons un pateica, ka Latvija tika okupēta.
Nu es tanī plēnumā nepiedalījos, jo biju Maskavā. Pēc PSRS konstitūcijas savienoto republiku augstāko padomju prezidiju priekšsēdētāji bija vienlaicīgi PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieki. Un regulāri rindas kārtībā - praktiski reizi gadā - brauca uz Maskavu, kur vienu mēnesi strādāja, tas ir, dežurēja. Bija jāvada dažādas komisijas. Bija jābrauc uz pieņemšanām ārvalstu vēstniecībās.
Izdevās tikties ar pasaules varenajiem?
Tieši ap to laiku, kad notika Radošo savienību plēnums, Reigans brauca uz Maskavu. Pirmais padomju cilvēks, ar ko viņš Vnukovas aerodromā sasveicinājās, biju es. Gorbačovs pats nekad uz lidostu nebrauca. Es toreiz biju tajā dežūrā un tad arī braucu sagaidīt. Ceremonija… aiziet. Visi brauc tālāk. Vakarā Gorbačovs taisa pieņemšanu. Pēc protokola sapazīstina. Gorbačovs saka: «Vot eto naš predstaviteļ Pribaltiki (Tas ir mūsu Baltijas pārstāvis.).» Reigans uzreiz pārjautā: «Pribaltika? (Baltija?)» Viņš tā kā pat mazliet satrūkās <..> Nu tas ir tas lielākais dižvīrs, ar ko nācās satikties.