Neredzot iespēju turpināt regulāri izdot _Foto Kvartālu_ kā kvalitatīvu, akadēmiski orientētu mākslas izdevumu, līdzīgu, smagu lēmumu pēc pieciem darba gadiem pieņēmuši arī vienīgā, specializētā fotomākslas žurnāla veidotāji. (Vietā ar tādu pašu nosaukumu no 2011. gada janvāra dzīvi sāks interneta portāls, kuram izdevies gūt kaut daļēju atbalstu. Auditorija, satura akcenti būs jau citi, atbilstoši interneta medija specifikai.) Nākamgad neiznāks arī žurnāls _Karogs -_ oriģinālliteratūras bastions kopš 1940. gada. Savukārt citi izdevumi spiesti samazināt žurnālu apjomu, gada numuru skaitu un tirāžu, VKKF projektu konkursos cīnoties par tik niecīgu naudiņu, kuras pietiks tikai nākamajam numuram. Šādā kontekstā pat neprātīga šķiet uzdrošināšanās sākt ko jaunu -tomēr tieši šoruden apritē sevi pieteicis jaunais literatūras žurnāls _Latvju Teksti._ Galvenais redaktors Guntars Godiņš priecājas, ka pirmais numurs ir izpirkts.
Piemērotākais modelis
Kāds ir ideālais, labi - jēdzīgākais, kultūras izdevumu finansēšanas modelis? Kam īsti jālemj par to, kurš no «nerentablajiem», bet kultūras procesam būtiskajiem izdevumiem ir dotējams no valsts budžeta, kurš ne? Patlaban kultūras izdevumu likteni izšķir kultūrkapitāla nozaru eksperti, izsverot, cik no knapajiem līdzekļiem tā ir gatava atvēlēt dārgajai preses izdošanai. Savulaik kultūras izdevumu finansējums bija atsevišķas KKF mērķprogrammas ziņā, konkurējot dažādu jomu žurnāliem - mākslas, literatūras, kino u. c., par to atbalstu lēma neatkarīgie eksperti.
Par jēdzīgāko atbalsta modeli domas dalās. Vēstulē, ko septembrī toreizējam kultūras ministram Intam Dālderim adresēja profesionālo kultūras izdevumu vadītāji, izskanēja konceptuāls jautājums - vai Latvijā ir nepieciešama profesionāla kultūras periodika un prasība atrast veidu, kā to finansēt? Skaidrs ir viens, ka KKF, kura finansējums nodrošina «elpu» tā dēvētajiem profesionālajiem kultūras izdevumiem (tie atspoguļo noteiktas kultūras nozares, piemēram, Mūzikas Saule, Kino Raksti, Teātra Vēstnesis, Māksla Plus...) samazināta finansējuma apstākļos, vairs nekādi nevar nodrošināt pieprasītos līdzekļus.
Nav ataviska greznība
Žurnālu ir daudz, izdevumi lieli, to lasītāju skaits šķietami niecīgs. Ar tagadējo situāciju, kurā kultūras izdevumus finansē konkrēta nozare, teiksim, Kino Rakstus - kino nozare, Teātra Vēstnesi - teātra nozare, Studiju - vizuālo mākslu nozare…, īsti nav apmierināta neviena no pusēm. Ne KKF nozaru eksperti, ne arī konkrēto žurnālu veidotāji. Finansējums ir jāskrubina katram žurnāla numuram, piedaloties projektu konkursā. Tādējādi nav iespējams neko solīt konkrētā žurnāla parakstītājiem, jo patlaban gada nogalē neviens no šo profesionālo kultūras žurnālu veidotājiem nezina, kas būs nākamgad, iespējams, iznāks tikai viens žurnāla numurs. Ar šādu situāciju saskaras Kino Raksti un Mūzikas Saule, kuriem pēdējā konkursā ir izdevies katram piesaistīt pa Ls 5000 - naudas summa sedz viena žurnāla tapšanas izmaksas. Dzīvību knapi velk Teātra Vēstnesis, Latvijas Architektūra u. c.
KKF direktors Edgars Vērpe atceras laiku, kad finansējumu kultūras izdevumiem dalīja Kultūras ministrijas izveidota ekspertu grupa, kurā līdzās nozaru pārstāvjiem bija arī preses biznesa cilvēki. Daža laba skarbais vērtējums bijis iznīcinošs: «Nevienam no šiem žurnāliem neesot ne dzīvotspējīga biznesa plāna, ne spējas izdzīvot Latvijas tirgū.» Šāds verdikts no izdevēja, kas pakļaujas masu tirgus gaumei, gan nebūt nenozīmē, ka Latvijā ir «tiesības» izdot tikai un vienīgi «dzelteno drazu» un citu plaša patēriņa preci - tā izdzīvo uz nebēdu. Pēc 20 gadu privāto, patieso stāstu un glamūra orģijām tā kā vajadzētu būt atnākušai apjausmai, ka kultūrizglītība, kas ir arī valsts dotētas kultūrpreses mērķis, nav ataviska greznība, bet gan iespēja oponēt plaša patēriņa preses spiedienam.
Ko darīt?
Mērķprogrammas atjaunošana VKKF būtu ārkārtīgi vēlama. Labāk konkurēt mediju vidē, nevis ar koncertprojektiem savā nozarē, uzskata žurnāla Mūzikas Saule galvenais redaktors Orests Silabriedis. «Turklāt tā, lai varētu darbu plānot nevis diviem mēnešiem, bet diviem vai trim gadiem,» norāda L. Bērziņa. «Ar mērķprogrammu vien nekas nemainīsies, vajadzētu vispirms noteikt mērķus un kritērijus: kas būtu sasniedzams,» uzskata nedēļas laikraksta Kultūras Forums galvenā redaktore mākslas zinātniece Inga Šteimane. Nevis «veicināt» un «attīstīt», kā rakstīts deklarācijās, bet skaidri pateikt: gribam vai negribam, lai būtiskas domas par mākslu tiktu domātas pasaulē konkurētspējīgā līmenī. Kritēriju neskaidrība tracina arī laikraksta Kurzemes Vārds pielikuma Kultūras Pulss vadītāju Andu Pūci: piesienas niekiem, bet konkrētu prasību nav. «Nelaimes sakne, ka visa kultūras periodika nodota KKF atbildībā. Vienkāršākais būtu, ja kultūras preses finansējumu dalītu Kultūras ministrija,» norāda Karogs redaktore Ieva Kolmane.