Stāsta kā no grāmatas
Savu pirmo divriteni Toms uzbūvēja 15-16 gadu vecumā. Tieši tad arī viņu sāka interesēt dzimtas saknes. Līdz tam viņš tikai pāris teikumos bija dzirdējis par Gustavu Ērenpreisu. «Padomju laikos ģimenē bija iegājies par to daudz nerunāt - ar budziskām saknēm lielīties nevarēja,» stāsta Toms. Tagad gan puisis pamatīgi izpētījis savas saknes un par Gustava Ērenpreisa velosipēdu ražošanu stāsta kā no grāmatas. 13 darbības gados (1927-1940) piecās lielās G. Erenpreis fabrikās un 30 mazās darbnīcās tika saražots ap pusmiljons velosipēdu. G. Erenpreis esot nosedzis 70% tirgus. Toms uzskata, ka Erenpreis velosipēds savu vārdu nav zaudējis arī tagad. Daudzi, ieraugot vecu divriteni, to automātiski dēvē par erenpreisu, kaut gan ražotājs, iespējams, ir pilnīgi cits.
Pilsētas filozofija
Tomam pašam tuva ir pilsētas divriteņu filozofija. Viņš stāsta, ka tādus kalnu divriteņus, ar kuriem pēdējos gados ir pilna Rīga, rietumu valstu pilsētās ieraudzīt nevar. Tur cilvēki braukšanai pa pilsētu izvēlas piemērotākus divriteņus, kas ļauj labāk pārredzēt ceļu un ir manevrēt spējīgāki. Viņaprāt, tieši tāpēc pamazām renesansi sāk piedzīvot šķūnīšos noglabātie vecāku un vecvecāku jaunības dienu velosipēdi.
Velosipēdu restaurators pēc izglītības ir kordiriģents un filozofs. Vairāk nekā desmit gadus viņš dziedājis dažādos koros. Kādu laiku paralēli studijām piestrādājis par bārmeni. Tomēr savu brīvo laiku Toms vienmēr labprāt pavadījis tēva garāžā. No tēva mantojis tehniskumu, no mātes māksliniecisku pieeju. Tāpēc viņš pats atzīst, ka divritenis viņam ir «smalkā līnija starp mākslu un tehniku». Nu jau kādu laiku Toms mūziku nolicis pie malas un kārtīgi pieķēries savai sirdslietai - divriteņiem. Tomēr viņa riteņu darbnīcā Čaka ielā valda īsti bohēmiska gaisotne - tur ir klavieres un šad tad tiek rīkoti Latvijas Mūzikas akadēmijas jauno spīdekļu koncerti un dejas. Bez divriteņiem Tomam tuva arī smalku, ar rokām būvētu pūķīšu modelēšana. Tā esot aizraušanās no bērnu dienām, tomēr tagad tai vairs īsti laika neatliekot. Savā laikā Toms pats zīmējis skices, aprēķinājis, vai uzmodelētais pūķis turēsies gaisā, un pats arī būvējis.
Ievēro kanonus
Ar seno divriteņu restaurāciju Toms nodarbojas jau piekto gadu. Restauratora diploma viņam nav, iemaņas viņš guvis pie dažādiem meistariem. Pamazām Toms apguvis galvanikas, krāsošanas un citu detaļu restaurēšanas iemaņas. Visgrūtāk gājis ar G. Erenpreis divriteņiem raksturīgās puķīšu tehnikas apguvi. Tā pētīta pat pusgadu. Velosipēda tehniskās puses apguvē labākie skolotāji viņam bijuši meistari Alberts un Arkādijs no riteņbraucēju izlases darbnīcām.
Tomam tuvas ir G. Erenpreis klasiskās vērtības, tāpēc, restaurējot divriteņus, viņš cenšas ievērot visus kanonus. Klasiski G. Erenpreis divritenim jābūt ar gaišu rāmi, ļoti stabilu gaitu un krāšņu vizuālo noformējumu - ar smalkām līnijām, puķīšu ornamentiem, nostrādātām kvalitatīvām ādas apdarēm. Turklāt velosipēdam jābūt bagātīgi niķelētam un hromētam. Toms norāda, ja cilvēks vēlas ko modernāku, restauratora uzdevums ir izskaidrot un parādīt G. Erenpreis tradīcijas.
Ražos pats
Labu laiku izlolota un teju realizēta ir arī Toma ideja par seno velosipēdu veikalu. Tāpēc maija sākumā Kalnciema un Melnsila ielas stūrī darbu sāks veikals, kurā pārdos pilnīgi jaunus vai labi saremontētus Rietumu velosipēdus, kā arī restaurētos vecos divriteņus. Ideju, kā attīstīties, Tomam esot bezgala daudz. «Reizēm meitenes ir greizsirdīgas, ka es vispirms skatos uz riteni un tikai tad uz viņām,» smej Toms. Tur diemžēl neko darīt nevarēšot. «Divritenis ir diagnoze, no kuras neaizbēgt,» spriež puisis.