mijā. Tomēr, manuprāt, būtiskāki par pūliņiem jaunās drāmas veidošanā, kuras ģenēzē lielu lomu spēlēja jaunāko psihiatrijas, psiholoģijas un psihoanalīzes studiju revolūcija XX gadsimta sākumā, ir abu literātu sasaiste ar tādām zīmīgām estētisko un ētisko uzskatu un pat dzīvesstila vēsmām kā dekadence un simbolisms. Tādi krāšņi fakti, ka Šniclers teju ik dienas brokastoja ar tuvu draugu Zīgmundu Freidu leģendārajās Vīnes kafejnīcās, bet Čehovs pasūtināja no Vīnes literārā pulciņa Jung-Wien (kurā, saprotams, darbojās Šniclers) apkārtrakstu, apliecina ja ne gluži kontinentālu «garīgo brālību», tad kopīgu interesi par modernisma strāvojumiem gan. Šniclers patiešām bija pilnasinīgs dekadents šī vārda labākajā un klasiskajā nozīmē, ko augstu vērtēja Leo Trockis, Krievijā aktīvi uzpotējot interesi par jaunvīniešu (bez Šniclera te redzamākās figūras vēl Hofmanstāls, Doderers, Brohs, Hercls, brīsniņu arī ģeniālais pirmeksistenciālists Mūzils) ekscentriskajām literārajām, erotiskajām, psiholoģiskajām un stilistiskajām kaislībām. Pietiek pat īsumā pastāstīt Tālās zemes, vienas no 14 svarīgākajām un labākajām Šniclera lugām, saturu, lai taptu skaidrs, ar kāda virziena literāro domāšanu mums darīšana.
Homme fatale un nāves
Piecu cēlienu lugas, autoraprāt, traģikomēdijas Tālā zeme darbība risinās Vīnē 1910. gadā neaprakstāmi bagāta elektrisko ierīču fabrikanta Frīdriha Hofreitera ģimenes greznajā īpašumā un vēl arī kādā kalnu kūrvietā. Hofreiteram ir sieva Genija, pusauga dēls Persijs skolojas Anglijā, fabrikantam lugas laikā ir dēkas ar vēl (vismaz) divām sievietēm, Genijai - ar (vismaz) diviem vīriešiem, no kuriem viens neskaidros apstākļos izdarījis pašnāvību, otru pēkšņā duelī nošauj Hofreiters. Ap šiem dramatiskajiem notikumiem un diviem centrālajiem lugas personāžiem (Frīdrihu un Geniju) spieto vesela daudzfigūru kompānija, tā dēvētie ģimenes draugi, mīļākos un mīļākās ieskaitot, kuri šādi vai citādi, bet ļoti cieši ir saistīti ar abām nāvēm. Jā, un pa vidu visam - psihoanalītiskas savstarpējo attiecību izskaidrošanās ainas. Luga it kā sākas no nekurienes un tāpat - nekurienē - beidzas, dzīve turpinās. Nāve to ierāmē (1. cēlienā uzzinām par pianista Korsakova nošaušanos, piektais beidzas ar jauniņā jūrskolas absolventa Oto nogalināšanu). «Aiz kadra» ir vēl trešais līķis - pirms septiņiem gadiem kalnu nobrukumā bez aculieciniekiem bojāgājušais Hofreitera draugs. Tātad ar lugas galveno vīrieti, sava veida homme fatale, saistītas trīs visai mīklainas cilvēku bojāejas. Iemesls teatrālajai fantāzijai ir varen plašs - no salonu melodrāmas līdz īstam šausmu gabalam ar freidisku un/vai erotisku piesitienu.
Alvis Hermanis Tālo zemi ir iestudējis kā stāstu par Vīnes sabiedrības postu, izrādei pielāgojot film noir stilistisko atslēgu un attiecīgi pārceļot darbību uz XX gadsimta 40. gadiem. Arī izrādes scenogrāfija ir Hermaņa - daudzfunkcionāla arhitektoniska būve, kas bez kaitinošām pārbūvju pauzēm uz Eiropā lielākās grozāmās skatuves ripas ļauj izvērsties teju ar kinematogrāfisku vērienu. Eva Desekere radījusi tērpus, kurus apskaustu ikviena Holivudas dīva, ja tai nāktos piedalīties kādā film noir rimeikā. Pats galvenais - skatuves vizuālajā veidolā nav citu krāsu kā tikai melns, pelēks, balts (druscītiņ - sniegotās kalnu virsotnes). Visu izrādes laiku fonā skan Burgtheater talantīgo skaņu dizaineru stilizēta Holivudas film noir mūzika. Savā lakoniskajā melnbaltajā greznībā izrāde ir perfekta līdz sīkākajai detaļai. Pat elegantie visu izrādes varoņu (27 cilvēku ansamblis) apavi ir roku darbs.
Film noir estētika
Kādēļ film noir estētika? Vai tā ir tikai režisora stilistiska iegriba? Nē. Pirmkārt, film noir kā žanru un stilu Holivudā radīja no Eiropas, arī konkrēti Vīnes, izceļojušie (no nacistiem aizbēgušie) režisori ebreji, kuru filmindustrijā bija vairākums. Otrkārt, šis šķietami vēsais, mistiska saltuma un noslēpumu pilnais stils ideāli piestāv Hermaņa konceptam - Tālā zeme (tā kāds lugas personāžs nodēvē cilvēka dvēseli - par tālo, neizdibināmo zemi) ir pabaiss story par Vīnes glamūro sabiedrību, kas aiz pārticīgas glances slēpj tādus zemapziņas dēmonus un «tarakānus», ka gandrīz visas lugas personas līdzinās somnambuliskā transā ieslīgušiem vampīriem, kuri pārtiek no savstarpēja seksa, cits cita asinīm, pa starpām ielaižoties kārdinošās intelektuālās diskusijās par cilvēka grēcīgo dabu. Un, šķiet, visu šo «dzīvo miroņu karnevālu» uzrauga Hofreitera ģimenes ārsts - acīmredzama parodija par Freidu, kura priekšā visi kā uz burvju mājiena uzreiz atslīgst «grēksūdzes - hipnozes» seansam uz slavenās kušetītes. Izrādē ir maz normālas plastikas - cilvēki šeit kustas un pārvietojas kā mēnessērdzīgie, kā nohipnotizēti, reizumis starp viņiem iestājas ilgas, šķietami nemotivēta «bezkontakta» klusuma un atjēgšanās pauzes, kas ārkārtīgi uzbudina un nervozē skatītājus. Būtiska izrādes sastāvdaļa ir slimīgs erotisms, kurā sievietes un vīrieši atgādina gan femmes, gan hommes fatales - liktenīgos vīriešus un sievietes, tikai - ar tukšu serdi. Kopošanās acīmredzot ir vienīgā augstākās formas emocionālā izpausme, uz kādu šie sabiedrības krējuma vampīri ir spējīgi. Vēl tie ir spējīgi skaisti runāt - par jebko, vai tas skartu «mūžīgo mīlu» un uzticību laulībā vai elementāru ziņkāri, kur kalpotājs licis pašnāvniekam nestos dārgos cigārus - labā manta taču līķim vairs nav nepieciešama!
Principā Hermaņa versiju par Šniclera Tālo zemi droši varētu pārdēvēt kādas ne tik sen tapušas Holivudas filmas vārdā - par Monstru balli. Vēl izrādes apmeklētāja aci priecē īpašie Hermaņa triki - atsevišķas teatrālas ainiņas, kad notiekošo jau sāc uztvert kā kaut ko pavisam sirreālu. Kad kalnu kūrorta viesnīcā no visām durvīm parādās galvenās varones Genijas dubultnieces - pelēkos kostīmos tērptas blondīnes (8 gab.) - vai kad pie biljarda galda klātesošajiem rokās kā elektriskās lampiņas līķiski nespožā gaismā sāk spīdēt biljarda bumbiņas. Katra izrādes aina ir noformēta kā bilde «no filmas», kuru skatīties ir gan ļoti interesanti, bet nepatīkami bez gala. Negribētos sastapties ar šādiem dzīvajiem vampīriem. Šo psiholoģiskā tremolo jeb diskomforta sajūtu režisors rada pilnā mērā. Tikai luga vairs nesanāk par lielu, bet falšu mīlestību, bet gan par izdzīvošanu - jebkuriem līdzekļiem. Cilvēki aizvien vairāk sāk līdzināties tām zirnekļu sugām, kuru mātītes pēc veiksmīgas kopošanās nokož tēviņam galvu. Un tēviņiem nesāp, jo pirms tam tiek veikts nāvējošs anestezioloģisks indes kodiens - sievietes zirnekļa skūpsts. Kiss of a Spider Woman. Filmas beigas.
P. S. Apzināti neaprakstu skandālu, kas turpinājās Vīnē arī pirmizrādes dienās - starp Klausa Marijas Brandauera, kurš atstādināts no Hofreitera lomas, pielūdzējiem - to netrūkst arī kritikā (un tādēļ Austrijas presē šļācas strutu paltis) - un tiem, kuriem izrāde patīk (90 procentu Vācijas recenzentu izrādi slavē, ieskaitot pat allaž indīgo Frankfurter Allgemeine Zeitung apskatnieku). Pirmo reizi pieredzēju, ka publikā puse skatītāju kliedz būūū, bet otra tikpat sparīgi kliedz bravo. Taču šis skandāls patiešām uz izrādes realitāti neattiecas - vien pierāda, ka Vīnes «meža» intrigu pilnie stāsti ir dzīvi.