Dabiskā atmiņa
Varbūt paradoksāli, taču gan dziesmu, gan tautas deju lielkoncertu programmas dabiskumu un svaigumu nodrošināja nevis pārpasaulīgas filozofiskas koncepcijas, bet uzdevums svētku piecdesmitajā jubilejā jaunāko radošo pienesumu samērot ar labāko, kas tajos pusgadsimtā dziedāts un dejots. Daugavas stadionā (11.VII), skatoties tautas deju koncertu Deja kāpj debesīs (mākslinieciskie vadītāji Agris Daņiļevičs un Baiba Šteina), kura 13 760 dalībnieki izdejoja vairāk nekā 20 dažādu paaudžu horeogrāfu dejas, pat aizmirsās agrāk lasītais par Pasaules koku kā koncerta ideju. Programma audās kā rakstaina sega, īpašās deju svītās ar svaigā skatījumā apdarinātu tautas mūziku (Juris Vaivods), pievēršoties novadiem: Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei, Latgalei un Rīgai.
Tautas pašapziņas stunda
Koru koncertā Mana zeme - zemīte skaistā Mežaparka estrādē (10.VII) 12 687 dziedātāji un klausītāji guva veselīgu patriotisma devu deviņu virsdiriģentu vadībā. Līdzās Jānim Erenštreitam, Eduardam Grāvītim, Mārtiņam Klišānam, Arvīdam Platperam un Romānam Vanagam veseli četri debitanti - Līga Celma, Gints Ceplenieks, Kaspars Ādamsons un Jevgeņijs Ustinskovs. Starp citu, katrs pārstāv citu novadu. Koncertu kuplināja solisti, vairums - jaunākās paaudzes: Aija Andrejeva, Miks Dukurs, Paula Dukure, Kārlis Būmeisters, Juris Jope un noslēgumā Renārs Kaupers ar Mana dziesma.
Prieks, ka pašapziņas, vienotības un patriotisma balsts bija nevis pompozās runās, bet dziesmās - sākot ar kopkora vienbalsīgi dziedāto melodisko, sirsnīgo Selgas Mences Dod, Dieviņi ar Agra Pilsuma vārdiem. Pirmatskaņojums. No visjaunākā pienesuma lirisko - mīlestības spēku apliecina Imanta Kalniņa Kā putni dzied (Broņislavas Mārtuževas vārdi), kaut arī rakstīta mūsdienu akadēmiskās kordziesmas garā, šoreiz atkāpjoties no komponista ierastā, melodiskiem locījumiem bagātā rokraksta. (To toties atpazīst Kalniņa otrajā jaundarbā Miķeļa tirgus.) Rotaļīgu akcentu piešķir Artura Maskata / Ineses Zanderes Pinceses skrien visātrāk, rādot, ka kopkoris nav tikai tāpēc, lai plūstu kā rāma, svinīga upe.
Dziesmu svētkos pieredzējušo mākslinieku Ivara un Ineses Mailīšu radītais Mežaparka estrādes vizuālais noformējums bija krāsains un dzīvespriecīgs, kāda ir bērnības un jaunības pasaule. Košais svītru kods, arī enerģijas un optimisma starojums un atblāzma no tautiskajiem brunčiem kalpoja kā labs kods dziesmotajai pašapziņai. Režisore Mirdza Zīvere pratusi vienkāršiem līdzekļiem, bez dārgiem augsto tehnoloģiju brīnumiem radīt īpašus, iedvesmojošus vizuālos «specefektus». Plivinot gaisā krāsainas lapiņas (kas tālredzīgi nodrukātas dalībniekiem dāvātajos Dziesmu svētku bukletos), estrāde pārmaiņus krāsojas visās varavīksnes krāsās. Augšup, koristu rokām vadīti, izplauka saules stari. Un kad no kreisā stūra pāri estrādei izritinājās rakstainā Lielvārdes josta, saviļņojumā aizrāvās elpa. Viss ģeniālais patiešām ir vienkāršs. Varu tikai apbrīnot režisores izdomu un sievišķīgo viltību no nekā izveidot skaistumu. Turklāt josta bija vietā ne tikai mūsu nacionālās kultūras simbola nozīmē, bet arī konkrētajā parādīšanās brīdī, bērnu tautas deju ansambļiem estrādes laukumā izdejojot Imanta Magones Vilksim košu zelta jostu.
Izrādīšanās egoisma - mazāk
Gadiem nācies brīnīties, kāpēc Dziesmu svētki, kas savā visdziļākajā būtībā ir visas tautas vienotības un nacionālās kultūras apliecinājums, vienlaikus izvērtušies arī par placdarmu dažu personību personisko ambīciju demonstrēšanai un spalviņu spodrināšanai. Komponisti un dzejnieki agrākajos gados to darījuši koru lielkoncertam pasūtītajos megaciklos, radot disproporciju repertuārā ar bīstamu noslieci autorkoncerta virzienā. Arī tautas deju koncerti līdz šim vairākkārt pārvērsti par dažu izredzēto autoru programmu, nevis prasmīgi apkopojuši labāko, kas radīts.
Apsveicami, ka šoreiz mēģināts no visa iepriekšminētā attīrīties, repertuāra saturu un koncertu scenārijus veidojot saskaņā ar atziņu, ka galvenie varoņi ir dziedošie, dejojošie un spēlējošie bērni un jaunieši. Īsti varoņi, kuri izturēja pat nenormālo gadsimta ceturkšņa karstuma rekordu. (Jājautā gan, vai Deju svētku koncertus patiešām vajadzēja ieplānot tieši stundās (plkst. 11. un 16), kad svelmē viskarstāk?)
Ambiciozo personību egoismu šoreiz izdevies pievaldīt gan dziesmu, gan deju lielkoncertos. Lielā mērā par to ir jāpateicas Dziesmu svētku piecdesmitajai jubilejai, ko atzīmējot repertuārā iekļautas visdažādāko paaudžu autoru radītās dziesmas un dejas. Tomēr Maestro Raimondam Paulam bija izdevies stingrā un valdonīgā stratēģa tvērienā «paņemt» koncerta finālu - turklāt ar trim jaunām, nevis laika gaitā pārbaudītām, visu gaidītām spēka dziesmām. Protams, garantija ir R. Paula harisma, kad viņš ir pie klavierēm. Tomēr blāvi bezpersoniskais valsītis Pēc lielās balles neiederējās īsto spēka dziesmu kontekstā, kad īsi pirms tam mūs saviļņojušas dziesmas - laikmeta zīmes: Mārtiņa Brauna / Raiņa Saule, Pērkons, Daugava un Zigmara Liepiņa / Māras Zālītes Latvju zeme vaļā stāv. Tikmēr paša R. Paula senāk komponētais Tālavas taurētājs, nodziedāts koncerta sākumā, ir viens no šā gada svētku repertuāra vērtīgākajiem graudiem, kas daudziem atgādināja Rūdolfa Blaumaņa būtisko, dziļi patriotisko vēstījumu dzejā. Zināms kvalitātes klupiens bija tieši speciāli šiem svētkiem pasūtītajā ciklā - estrādiski teatrālajā dziesmā Garais starpbrīdis no Ērika Ešenvalda / Ineses Zanderes cikla Manas mājas. Iespējams, arī solistu (P. Dukure, K. Būmeisters) nepārliecinošās aktierspēles dēļ. Un diez vai koru meistaram, nepārspētajam korskaņu gleznotājam Ē. Ešenvaldam vajag koķetēt ar populāro mūziku.