Skolēni šādi arī saprot literatūras mijiedarbību ar citām mākslām un disciplīnām. «Vēlos, lai viņos ir šī radīšanas sajūta, ne tikai patērēšanas, uzsūkšanas, vērošanas pozīcija. No otras puses, skolēni iegūst arī prasmi strādāt komandā, uzņemties atbildību, vadīt citus, plānot savu laiku, organizēt darbu - tas mācību procesā tradicionāli tiek atstāts novārtā, bet ir ļoti nepieciešams tālākajā dzīvē,» saka skolotāja.
Pirms ķerties pie video veidošanas, skolēni parasti literārā darba analīzi veic individuāli, atbildot uz receptīvās estētikas jautājumiem, nosakot darba tēmu, problēmas, raksturojot tēlus, kompozīciju, arī pētot konflikta attīstību. Pēc tam skolēni savu analīzi salīdzina ar klasesbiedru veikto, papildina viens otru, diskutē un, sadaloties grupās, veido īsu videofilmiņu, kurā darba stāstu pārnes kādā citā laikā, stilā, maina to un interpretē. Rezultātā, piemēram, valdnieks Edips savu likteni var uzzināt tviterī, bet Mērnieku Liena - no Oļiņiem aizstopēt. «80 minūtes ir pietiekams laiks, lai skolēni radītu filmēšanas plānu jau esošam stāstam/lugai vai arī radītu jaunu scenāriju par lasītajam un analizētajam līdzīgu tēmu, problēmu. Filmēt var gan stundā, gan mājās. Ja ir skaidrs plāns un pietiek ar vienu vai divām katras ainas izspēlēm, tad pat 40 minūšu ir gana, lai uzfilmētu, piemēram, Fausta stāstu, kas tiks samontēts piecu minūšu filmā,» stāsta L. Dambe un piebilst, ka vairāk laika paņem filmas montāža. Stāsts video formātā tiek izstāstīts mēmu etīžu un subtitru veidā. Savukārt filmiņas beigās ir ierunāts galvenā tēla monologs - pārdomas par notikušo. Vēlāk gatavās videointerpretācijas tiek skatītas un apspriestas klasē.
L. Dambe, strādājot ar vidusskolēniem, šo pieeju dažādās formās un variācijās pielieto pāris reizes gadā. 10. klase veidojusi filmu par valdnieku Edipu un ritma etīdi par Mēdeju, 11. klase - filmu par Faustu stundā un mazliet brīvākas formas darbu par Dostojevska stāstu mājās, kā arī scenāriju XXI gs. Indrāniem - paaudžu konflikta tēmas risinājumu. 12. klase stundās iestudējusi Pirandello darba fragmentu, visas klases veidojušas arī viena dzejoļa videointerpretācijas, bet daži skolēni piedalījušies konkursā, veidojot videoreklāmas savai mīļākajai grāmatai. L. Dambe stāsta, ka daļai skolēnu šādi uzdevumi ļoti patīk. Radoši skolēni tā var beidzot izpausties pēc sirds patikas. Ir arī skolēni, kas to dara negribīgi vai nobīstas no sarežģītā uzstādījuma, taču beigās ir aizrāvušies un pārsteigti par iznākumu. Taču ir arī tādi skolēni, kam tehnoloģijas un grupu darbi vispār nepatīk un kuri pret tiem kategoriski iebilst, tāpēc pedagoģe cenšas dot izvēles iespējas.
L. Dambes skolēnu radošos darbus literatūrā var apskatīt www.youtube.com/users kanālā jkdze, taču līdzīgi piemēri internetā atrodami arī no skolām visā pasaulē. Par šādas metodes lielākajiem plusiem L. Dambe sauc to, ka tekstu akadēmiska analīze iegūst acīmredzamu jēgu, skolēni iemācās veidot stāstu, attīsta komandas darba un tehnoloģiju prasmes. «Līdzsvarā ir individuāla un komandas strādāšana, teorētiska analīze un jaunrade, rakstīšana un praktiska darbošanās.» Tiesa, problēmas rodas, ja safilmēts daudz lieka materiāla, skolēni arī mēdz aizrauties ar formu un mediju, bet saturam pieiet virspusēji. No skolotāja puses nepieciešama atvērta un elastīga radošo darbu vērtēšanas sistēma, kā arī pēc iespējas skaidrāks plāns, instrukcijas, struktūras un skaidrība par sasniedzamo mērķi, «citādi ir bardaks».