Vinšipas darbi apvieno stāstu, vēsturisko faktu un atmiņu aspektus iz senu kultūru un ģeopolitisko drāmu plosītām vietām, kā Balkāni, Turcija un Kaukāzs. Pēc kino un fotogrāfijas studijām Vestminsteras Universitātē Vinšipa pasniedza fotogrāfiju un realizēja vairākus ilggadīgus fotogrāfijas projektus minētajās teritorijās. 2008. gadā viņa saņēma World Press Photo balvu par projektu Albānijas ainavas, kā arī prestižo Sony World Photography Awards balvu par fotogrāfiju sēriju Sweet Nothings.
Fotogrāfija, ne realitāte
Vinšipa ir atklāta un reflektējoša meistare, kas labprāt dalās savā pieredzē. Intervijā ar fotogrāfijas emuāru Conscientious Extended Vinšipa paskaidro, kādēļ viņa savulaik pievērsusies melnbaltajam foto: «Agrāk melnbaltā fotogrāfija bija veids, kā tu mācījies kļūt par fotogrāfu. Tas arī tika asociēts ar patiesību, jo vairākums avīžu publicēja tikai melnbaltās fotogrāfijas. Krāsainie attēli ļoti lielā mērā tika asociēti ar amatierismu, un, protams, es vēlējos tikt uzskatīta par profesionāli! Un beigu beigās tas asociējās gaumi, turklāt man vienkārši patika melnbaltie attēli. Taču šodien man tas nozīmē pavisam ko citu. Es vairs neesmu pārliecināta par melnbaltā monopolu uz patiesību - jo faktiski pasaule ir krāsaina, nevis melnbalta. Tādējādi mans piegājiens ir kļuvis par vēstījumu, kas akcentē - mana bilde ir fotogrāfija, nevis realitāte.»
Izzinot robežas
Viņas attēlotie personāži, lai arī šķietami sirreāli, ir parasti cilvēki, nevis modeļi. Šai sakarā Vinšipa norāda, ka melnbaltā fotogrāfija ir lielisks abstrakcijas rīks, kas ļauj viņai savu reportāžu tēlus pasniegt noteiktā veidā. «Man patīk daudzas mūsdienu krāsainās fotogrāfijas, taču tas nav tāpēc, ka tās ir krāsainas, bet tāpēc, ka man patīk to idejas. Vienīgās krāsu fotogrāfijas, kas man netīk, ir pārāk pārsātinātās - tās liek man justies nedaudz nelabi.» Tiesa, arī viņas darbi atstāj reibinošu iespaidu, zināmā mērā pateicoties intensīvi iedzīvinātajām austrumnieciskajām sejām un virsmu tekstūrām. Skaidrojot savu fotogrāfiju reģionālo piesaisti, viņa Conscientious Extended norāda, ka vēlējusies atrast kādu vietu, kurā iedziļināties. «Mana sākotnējā ieeja reģionā bija caur Albāniju. Pirmām kārtām tā ir gandrīz tikpat nezināma zeme kā mana dzimšanas vieta Linkolnšīra. Albānija, protams, nelīdzinās manai mājvietai ne mazākajā mērā, taču tās anonimitāte sasaucas ar manu zemapziņu,» stāsta Vinšipa. «Turklāt mani izbrīnīja, ka tādas vietas kā Albānija varēja būt mums tik pilnīgi svešas. Tā taču ir tikpat tuvu kā Grieķija un Itālija, par kurām mums ir zināšanas. Tādējādi manī dzima zinātkāre par vietām un robežām.»