Internetā izveidota datubāze ar potenciālajiem strādniekiem, kuri būtu gatavi doties strādāt uz laukiem, atsaukušies un strādniekus gaida arī pirmie zemnieki.
Pirmām kārtām ievietot savu pieteikumu datubāzē piedāvāts cilvēkiem, kuriem, pēc Mārtiņa domām, interese par darbu varētu būt vislielākā - Rīgas domes Dienas centra apmeklētājiem. Taču projekts jau pašā sākumā gandrīz izgāzies, jo drīz atklājies, ka ne visi, kas piekrituši strādāt, patiešām to vēlas darīt. «Piesakās zemnieks, kuram vajag traktoristu, sazināmies ar potenciālo strādātāju, bet ir viņš pazudis. Dramatiski - mēs sūdzamies par bezdarbu, bet cilvēki negrib strādāt,» saka M. Laudams. «Projekta ietvaros pieteikušies vairāki zemnieki, viņi gaida cilvēkus, ir gatavi apmācīt lauku darbos, nodrošināt dzīvesvietu pat visai ģimenei, noformēt oficiāli darbā un maksāt nodokļus, bet mums nav ko iedot pretī,» projekta vadītājs ir vīlies. Tagad uzsākta aktīvāka sadarbība ar Rīgas domes sociālajiem dienestiem un nodarbinātības speciālistiem, uzrunājot darba meklētājus.
Zemnieku saimniecības Pilslejas īpašnieks Uldis Krievārs no Bebru pagasta, kura saimniecībā ir vairāki simti govju, pārliecināts, ka sezonas strādnieku trūkums laukos kļūs arvien aktuālāks. «Tas ir fiziski smags darbs, salīdzinoši zemāk atalgots un nestabils, tāpēc strādniekus atrast nav viegli,» saka Uldis, kurš pats pirms vairākiem gadiem ilgstoši meklēja strādniekus savā fermā. Nu Pilslejās kolektīvs nostabilizējies, taču strādnieki lielākoties nav vietējie, bet brauc no apkārtējiem pagastiem. Strādnieku atalgojums ir virs vidējā valstī lopkopībā, un nu pienācis laiks, kad ne vairs Uldim jāmeklē strādnieki, bet viņi paši piesakās. Taču šāda situācija izveidojusies, vairākus gadus rūpīgi strādājot pie darba vides sakārtošanas. U. Krievārs ideju mēģināt savest kopā abas puses vērtē atzinīgi, jo tā jebkurā gadījumā ir vērtīga pieredze.
Rīdzinieks Ivars Stutiņš, piedāvājot sevi šajā darba tirgū, saskatījis iespēju pastrādāt kaut sezonu un, pieticīgi dzīvojot, iekrāt naudu, lai brauktu uz ārzemēm. «Esmu strādājis Skandināvijas valstīs, zinu, ka arī Anglijā manā vecumā varētu vēl atrast darbu,» stāsta Ivars. Viņš negrib braukt uz ārzemēm, «lai baigi kaut ko nopelnītu», bet vēlas tikai normāli dzīvot, būt paēdis. «Tik daudz jau nu es tur vēl nopelnīšu, bet Latvijā šobrīd man nav praktiski nekādu izredžu,» nopūšas Ivars, kuram ne viens vien darba devējs atteicis tikai tāpēc, ka viņam jau pāri 50. Vīrs gan apgalvo, ka jūtas pietiekami spēcīgs, lai vēl krietni strādātu. «Protams, divdesmitgadniekiem pakaļ neizskraidīšu, bet man ir prakse un pieredze,» saka Ivars. Lielākā aktīvā darba daļa gan pavadīta dažādos celntiecības objektos, no kuriem pirmais bijis Rīgas Sporta pils. «Arī tagad biju pieteicies vairākās vietās. Jā, salīgstam par darbu un algu, bet, kad viss padarīts, tad ne velna nesamaksā,» sarūgtināts ir Ivars, cerot, ka laukos cilvēki būs godīgāki.
«Mūsu galvenā interese, lai cilvēki gribētu strādāt. Mēs vienmēr domājam, ka vislabāk darbu ir atrast Rīgā, jo te ir vismazākais bezdarba procents un apgrozās lielākā nauda, taču mēs šo darba meklētāju plūsmu gribētu pagriezt pretējā virzienā un pierādīt, ka arī laukos var dzīvot pārticis,» par savu ideju ir pārliecināts Mārtiņš Laudams.