Tomēr pamata problēma paliek aizvien aktuāla – jau sākot no skolas sola, pārsvarā cilvēkus Latvijā gatavo darbinieka, nevis uzņēmēja karjerai. Un, šķiet, šis ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kādēļ aizvien Latvijā ir samērā maz cilvēku, kuri uzdrošinās vismaz pamēģināt uzsākt kaut ko savu. Savu artavu šeit ieliek arī valsts pārvalde un tās uzturētā sarežģītā birokrātiskā sistēma, kas nereti jau pašā saknē cilvēku mudina atmest sapni par savu mazo biznesu. Turklāt joprojām diezgan spēcīgi dominējošais uzskats, ka vārds "uzņēmējs" jau teju automātiski nozīmē blēdīgu cilvēku, kurš visiem viņam pieejamajiem līdzekļiem mēģinās samaksāt pēc iespējas mazākas algas darbiniekiem un nodokļus valstij, arī nav īpaši motivējošs, lai cilvēks nolemtu riskēt un radītu – varbūt sākumā mazu – biznesu, dotu darbu kaut dažiem cilvēkiem un maksātu nodokļus valstij.
Skaidrs, ka ne katrs labs cilvēks un talantīgs profesionālis būs labs uzņēmējs, tomēr noteikti būtiska daļa no pašreizējiem darba ņēmējiem varētu radīt savu uzņēmumu, ražot kādu īpašu produktu vai sniegt pakalpojumu, taču tam ir nepieciešams būtisks priekšnoteikums – valsts pārvaldei jārada piemēroti apstākļi un nosacījumi, lai katram, kurš ir gatavs riskēt un pamēģināt, būtu gan iespēja, gan arī atbalstoša attieksme no valsts.
Taču diemžēl aizvien nākas pārliecināties, ka, no vienas puses, valsts grib nodokļos iekasēt no privātā sektora pēc iespējas vairāk naudas, taču, no otras puses, aizvien domā pēc darbaspēka valsts principa. Protams, frāze ir nosacīti "izrauta no kopējā konteksta", taču arī finanšu ministrs vakar intervijā Dienai, runājot par iespējamo Covid-19 trešo vilni un to, vai uzņēmumi varētu rēķināties ar valsts atbalstu arī šajā krīzē, runā nevis par biznesu, bet darbaspēku: ".. Mēs nevaram turēties pie lēta darbaspēka biznesiem. Šiem cilvēkiem jāpārkvalificējas un jāmeklē citas, labāk apmaksātas darba vietas." Lūk! Nevis tiek runāts, ka "mirstošo" nozaru uzņēmīgākajiem darbiniekiem valsts varētu palīdzēt uzsākt pašiem savu, kaut nelielu, biznesu, bet jau atkal runā par, kaut nu jau "dārgu", bet darbaspēku. Tādēļ aizvien esam pārsvarā darbaspēka valsts