Algas būs. Kaut kad...

Tam, ka ierakstīšana likumā vēl negarantē, ka tā tiešām būs, piemēru bijis gana daudz. Tostarp arī Veselības aprūpes finansēšanas likumā ierakstīts solījums par 20 procentiem palielināt mediķu darba samaksu arī 2020. un 2021. gadā, lai gan izskatās, ka naudas līdzekļi valsts budžetā varētu tam neatrasties. To apliecina arī premjera Kariņa LTV raidījumam Rīta Panorāma paustais, ka, izstrādājot nākamā gada valsts budžetu, joprojām nav skaidri zināms, cik daudz naudas varēs atvēlēt iepriekš solītajiem algu palielinājumiem veselības un izglītības nozarē.

Kā tādā situācijā lai piesaista skolām nepieciešamos skolotājus un ārstniecības iestādēm – ārstus un medmāsas? Izskatās, ka valdībā tas satrauc vienīgi attiecīgās jomas ministrus. Jo pārējie visu laiku lielākā valsts budžeta deķīti turpina sparīgi vilkt katrs uz savu pusi. Un saprotams arī, kāpēc tā, – veiksmes stāstus vajag ne tikai tām partijām, kas savus pārstāvjus deleģējušas veselības un izglītības jomā. Papildu naudu prasa gan ceļu būvētāji, gan policisti, gan kultūras jomā strādājošie, gan visi citi. Kam atteikt?

Bet kā paliek ar to, ka algu palielinājumi jau likumā ierakstīti? Loģiski jau būtu, ja vispirms budžetā iekļautu to, kas ar likumu noteikts, tad vērtētu, vai vēl kādai vajadzībai nauda atliek, taču bēda tā, ka arī ar likuma spēku sasolīts vairāk, nekā iespējas ļautu, un vēl arī pa kādam priekšvēlēšanu solījumam vismaz daļēji jābūt apmierinātam, tad nu jāmeklē, kam sen iedalīto naudu atņemt, vai arī... liels risks šādās situācijās vienmēr saistīts ar to, ka politiķi, kā pieņēmuši likumus, tā arī var tos grozīt. Labi, uzreiz varbūt pilnībā neatteikt algu celšanu ārstiem vai pedagogiem, bet pārcelt solījumu izpildes datumu, teiksim, par kādu gadiņu uz priekšu vai algas kāpumu sadalīt smalkākās porcijās. "Ak, problēma ar to tikai vēl vairāk samilzīs? Nu tad prasiet atbildību nozares ministram," – ne vienu reizi vien ar šiem vārdiem tā budžeta deķīša uz savu pusi vilcēji šādās situācijās izlīdzējušies.

Ciniski? Jā. Bet laikam vēl neesam nonākuši līdz krīzes situācijai nedz veselības, nedz izglītības jomā vai vismaz līdz tās uztverei, no «politiskajiem augstumiem» raugoties...