Patiesībā šajā gadījumā nav svarīgi, kurš ir komisijas priekšsēdētājs, jo būtiskākais akcents ir tieši uz šo patiešām traģisko atziņu, kas savā ziņā arī izskaidro nebeidzamo bēdu stāstu izglītības nozarē – gan samocīto un bezgalīgo (un tikai lielākas problēmas izraisošu) reformu birumu, gan gadu desmitiem piedzīvoto "neiespējamo misiju" pienācīga atalgojuma nodrošināšanā pedagogiem, gan beigu beigās – nupat aktualizēto problēmu un trauksmes celšanu saistībā ar skolēnu zināšanu līmeņa krišanos.
Turklāt Ašeradenam ir neapstrīdama taisnība – darba tirgū ir aizvien akūtāks pieprasījums pēc dabaszinātņu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un citu eksakto jomu pārstāvjiem, taču tajā pašā laikā sociālajās un humanitārajās nozarēs ir profesionāļu pārprodukcija. Diemžēl jāsecina, ka tieši komisijas vadītāja, ļoti iespējams – nevilšus, tik ļoti atklāti paustā atziņa par izglītības nozares funkcionēšanas jēgas un mērķa neesamību valstiskā līmenī arī ir galvenais iemesls eksakto zinātņu jomas profesionāļu deficītam un vienlaicīgi pārprodukcijas "štancēšanai" jomās, kur šādu – nenoliedzami gudru – speciālistu ir vairāk nekā nepieciešams.
Ir nenoliedzami vērtīgi, ka nepieciešamība šīs visas problēmas nekavējoties risināt paceltas "nākamajā līmenī", proti, parlamentā, tomēr gana skaidrs, ka nevajadzētu tagad arī pārvērtēt reālo situāciju un sagaidīt, ka izglītības problēmjautājumu aktualizēšana Saeimas komisijā būs tas faktors, kas sekmēs nozares sakārtošanu, "vienota izglītības mērķa" atrašanu un beigu beigās – skolēnu zināšanu līmeņa strauju paaugstināšanos.
Diez vai tuvākajos gados kaut kas kardināli mainīsies Saeimas komisijas vadītāja iezīmētajā problēmā, ka matemātikā, fizikā, vēsturē un latviešu valodā centralizēto eksāmenu rezultāti iepaliek no vēlamā un ka nepieciešams objektīvi izvērtēt iemeslus, kāpēc jau vairākus gadus lielai daļai skolēnu zināšanas nav apmierinošas, kā dēļ arī Izglītības un zinātnes ministrija tikusi aicināta sagatavot plānu, kā šo problēmu risināt.
Bēdīgākais šajā situācijā ir fakts, ka patiesībā Ašeradens ar savu apzināti vai neapzināti pausto secinājumu nav atklājis neko jaunu par situāciju izglītības jomā Latvijā kopumā pēdējo desmit, pat divdesmit gadu laikā. Par to, ka iegūstamās izglītības piedāvājums, maigi sakot, īsti neatbilst darba tirgus vajadzībām, ir runāts gadiem gan valsts, gan biznesa līmenī, tajā skaitā gan par jauniešu mazo interesi mācīties un tālāk arī augstskolās studēt inženierzinātnes, gan par skolēnu ne īpaši spožajām zināšanām šajā jomā.
Un vienlaikus patiešām gandarī tas, ka vismaz kāds politiķis – pārfrāzējot viņa sacīto – ir spējis būtībā atzīt, ka bardaks nozarē ir tāpēc, ka īsti nav skaidrs, kur mēs ejam un ko mēs gribam sasniegt. Visiem vai daļai – tas jau ir cits jautājums.
oma
Krējums Saldais
Zemevieglisašūpojās