Apinis: Pašreizējais atspēriens Eiropā var būt īslaicīgs

Jādomā, naftas faktors nācis par labu arī finansiālo problēmu un bēgļu nomāktajai Grieķijai, kurai, par spīti dažādiem taupības pasākumiem valsts tēriņos, gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pērn izdevies kāpināt valsts ekonomikas apjomu par 1,6%. Arī kopējie Eiropas Savienības un eirozonas ekonomiskās izaugsmes tempi uzrāda augšupejošu tendenci. Tādējādi var teikt, ka nauda patlaban migrē no valstīm, kas ir izejvielu ražotājas, pie tām, kuras ir izejvielu patērētājas. Izaugsme notiek gan valstīs, kuru ekonomiskā aktivitāte pamatā saistīta ar augstas pievienotās vērtības radīšanu un eksportu, kā tas ir Vācijā, gan tādās, kuru pieaugums balstīts uz iekšējā tirgus un patēriņa rēķinu, kā tas ir Grieķijā vai Francijā.Tagad var teikt, ka ir izdevies panākt to, uz ko cerējusi Eiropas Centrālā banka (ECB), proti, pamatinflācijas palielināšanos. Lai arī kopējais inflācijas rādītājs valūtas zonā turpina svārstīties ap nulli, pamatinflācija jeb tas cenu pieaugums, kas balstīts uz vietējo ekonomisko aktivitāšu pieauguma rēķina, rāda augšupejošu tendenci. Protams, to lielā mērā veicina ne tikai naftas un citu izejvielu cenu mazināšanās, bet arī ECB īstenotā finanšu aktīvu uzpirkšana. Tās mērķis ir mazināt ilgtermiņa kredītu procentu likmes, vienlaikus ierobežojot banku iespējas pelnīt uz valstu kreditēšanu, bet pievērsties privātā sektora aizdevumiem.Kaut arī makroekonomiskā statistika izskatās samērā pozitīvi, pašreiz vērojamais ekonomiskais atlēciens var izrādīties par mazu, lai Eiropas kopējā tautsaimniecība pēc iepriekšējās finanšu krīzes ieietu normālās sliedēs. Te var atgriezties pie iepriekšminētās Francijas, kurai aģentūra_ Moody's _nesen veikusi kredītreitinga samazinājumu saistībā ar valsts strukturālajām problēmām. Francija ar savu sociālo politiku rada simpātijas, raugoties no ierindas iedzīvotāja viedokļa, taču ekonomisko problēmu risināšana notiek uz nemitīgi augošā parāda rēķina. Turklāt rodas iespaids, ka parāds netiek vērsts uz lielākas pievienotās vērtības radīšanu tautsaimniecībā, bet gan vienkārši "apēsts". Tas raisa bažas, ka eirozonas otro lielāko ekonomiku visai drīz var piemeklēt līdzīgas problēmas kā savulaik valūtas zonas dienvidu valstis. Situāciju Eiropā vēl vairāk var saasināt nestabilitāte pasaules biržās, kas savukārt var veicināt kopējās investīciju aktivitātes samazināšanos, negatīvi ietekmējot arī globālo pieprasījumu. Tādējādi pašreizējie ekonomisko izaugsmi veicinošie aspekti jau drīzumā var kalpot nevis par izaugsmes dzinuli, bet gan ekonomiku stabilizējošu faktoru saistībā ar dažādu burbuļu veidošanos finanšu tirgos un dzīvi uz krīta iepriekšējos gadu desmitos.