Pirmkārt, kāpēc līdz tādam lēmumam nonākts tikai tagad? Kāpēc jau sen pieejas valsts noslēpumam pretendentiem cita starpā nepārbauda arī garīgo veselību? Labi, varbūt ne visiem, vismaz tiem, kas šķiet aizdomīgi? Jo tagad atklājušās kādas problēmas tieši šajā kontekstā? Tādā gadījumā, kā saka, uzvārdus galdā, kungi!
Otrkārt, mani vienmēr mulsina tas, ka visādas pārbaudes tiek veiktas vien tad, ja no jauna jāapstiprina šāda pielaide. Piedodiet, bet vai nepieļaujat domu, ka starplaikā starp šādām pārbaudēm cilvēks kādu, piemēram, personisku pārdzīvojumu dēļ nevar nodzerties, kļūt nedrošs kā valsts noslēpuma turētājs?
Cik reižu nav tā bijis, ka amatpersonai, kam iepriekš bijusi pielaide noslēpumam, nākamajā izvērtēšanas reizē to vairs neiedod, jo pārbaudes laikā esot atklājušies jauni fakti.
Tas parāda arī lielu risku, kas tiek pieļauts, jo tas nozīmē, ka iepriekšējos mēnešos līdz atkārtotai pārbaudei valsts noslēpumi nav bijuši pasargāti. Proti, dienestiem būtu jādod iespēja vai pat jāuzdod pārbaudes vai faktu izvērtējumus veikt arī laikā, kad ir spēkā attiecīgā perioda pielaide. (Protams, te iebildīs, ka tad drošībniekiem pastāvīgi jāizseko katrs Saeimas deputāts un ministrs, kam pielaide, bet tas jau ir cits, tehnisks jautājums.)
Treškārt, mulsina, ka medicīniskā atzinuma sniegšana tiek uzticēta ārstu komisijai, kuras sastāvā būs vismaz viens ārsts psihiatrs un vismaz viens ārsts narkologs. Tik vien?!
Vai tas pasargās no subjektīva vērtējuma? Vai nevajadzēja, lai komisija ir plašākā ekspertu sastāvā? Un komisijas atzinuma apstrīdēšanas iespēja ir paredzēta?
Ceturtkārt, vai garīgās veselības pārbaudes būtu veicamas vien tiem, kuri pretendē uz piekļuvi valsts noslēpumiem? Vai nav tā, ka arī sabiedrības dzīvi ļoti būtiski ietekmējoši politisko lēmumu pieņēmēji ne vienu reizi vien radījuši iespaidu, ka ir ''ne gluži savā prātā''? Labi, Saeimā lēmumi tiek pieņemti kolektīvi, un tomēr – ir taču gadījumi, kad tieši viena (varbūt tajā brīdī, kas zina, kādā prātā esoša) deputāta balss ir tā izšķirošā?
Un vēl. Labi, ''izbrāķēs'' kādu amatpersonu, teiksim, alkohola vai narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošanas dēļ. Kas tālāk? Vai pietiek vien ar to, ka neiedos pieeju valsts noslēpumam? Vai, tā teikt, pieeja lēmumu (ja tas ir deputāts – likumu) pieņemšanai saglabāsies? Un vai plašāka sabiedrība, vēlētāji tiks informēti, ka deputāts X vai Z pieeju valsts noslēpumam nav saņēmis tieši kādu apdullinošu vielu lietošanas dēļ? Kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka par tādu nav vērts balsot atkārtoti.
Re, cik daudz ap šo jautājumu. Cerams, ka uzzināsim arī atbildes.