Nav nekādas nozīmes, kādu politisko partiju pārstāv katrs no šādiem politiķiem gājputniem (jo spektrs izskatās gana raibs), runa ir par principiem un vēlētājiem doto solījumu pildīšanu, šajā gadījumā gan jāsaka precīzāk – par savu vēlētāju cerību pievilšanu. Un tas rosina uzdot jautājumu katram no šiem politiķiem gājputniem: kāds tad ir bijis patiesais mērķis, kandidējot uz pašvaldības vai Saeimas deputāta amatu – vēlme apmierināt kaut kādas savas personiskās ambīcijas, salīdzinoši siltas vietiņas iegūšana vai tomēr konkrētu sociāli ekonomisku procesu ietekmēšana un sabiedrības labklājības veicināšana?
Vērojot šo gājputnu ceļošanu, nostiprinās pārliecība, ka Latvijas politiskās vides zemās kvalitātes galvenais iemesls ir nevis pilsoņu pasivitāte vēlēšanu dienā un pat ne pārspīlēti sadrumstalotā un pārpildītā politisko partiju vide pēc principa «mums vairs nav pa ceļam, un tāpēc atšķeļamies un taisām jaunu partiju», bet gan spēcīgu un kompetentu cilvēku katastrofālais trūkums uz jebkuras partijas tā saucamā rezervistu soliņa. Un, protams, vēl viens būtisks faktors – tikpat katastrofāls konstruktīvas un profesionāli izstrādātas (turklāt galvenais – reāli izpildāmas) valsts attīstības īstenošanas rīcības programmas iztrūkums. Un rezultāts līdz ar to ir likumsakarīgs – vēlēšanu maratonā partijas sacenšas nevis ar kvalitatīviem sociāli ekonomiskās attīstības plāniem, bet gan ar skaļiem un vienlaikus diezgan tukšiem lozungiem par «gaišo nākotni», visdažādākā žanra kompromatiem par konkurentiem un pavisam nedaudzām populārākajām partiju «sejām», kuras ar prognozējamu regularitāti pamaina deputāta krēslu Saeimā pret kādu pašvaldību. Un otrādi. Jo tieši populārās «sejas» nereti ir teju vienīgā iespēja «ievilkt» vienu otru partiju pašvaldībā vai parlamentā.
Šajā kontekstā ir diezgan nekorekti no politiķu puses paust pārmetumus par pilsoņu zemo aktivitāti vēlēšanās, ja faktiski paši politiķi ir neprognozējami un savā ziņā bezatbildīgi solījumu bārstītāji. Ir patiešām nesaprotami, kādēļ cilvēks piesakās darbā un darba devējam sola savā amatā paveikt vai vismaz censties paveikt virkni darbu, taču jau pēc gada sāk vicināt "atlūgumu", paziņodams, ka viņš tomēr grib ieņemt citu amatu, jo tieši tur noteikti ir viņa īstā vieta un reālās iespējas mainīt pasauli. Tas patiešām nerada nopietna cilvēka tēlu. Tieši pretēji.
jā gan
ievads politikā
oskars