Bankām laiks būt solidārām ar klientiem

Nevalstiskās organizācijas lūdz valsts atbalstu, jo nevar vairs nodrošināt sociālo pakalpojumu sniegšanu un iesākto projektu īstenošanu, bet par telpām tāpat ir jāmaksā un arī darba algas darbiniekiem un ar to saistītie nodokļi. Cilvēki ir satraukti, ka var palikt bez iztikas līdzekļiem. Valsts budžetam šī situācija nozīmē ievērojami lielākus izdevumus un vienlaikus arī ievērojami mazākus ieņēmumus. Visiem grūtības, vien bankas uz notiekošo var kā no augšas noskatīties – visi maksājumi tāpat caur bankām, tātad ienākumi būs, klienti, kas ņēmuši kredītus, no līgumu izpildes tāpat nevar izsprukt. Tad nu tā tēvišķi un pielaidīgi vēsta apmēram šādi: "Jums ir problēmas? Nāciet, laikus lūdziet mūsu pretimnākšanu. Izvērtēsim, cik grūti jums ir. Bet, ja nogulēsiet īsto brīdi, ziniet – nepatikšanas var būt kā iepriekšējās krīzes laikā!"

Ar ko tad bankas saviem klientiem gatavas palīdzēt? Piešķirs kredītbrīvdienas, atliekot pamatsummas maksājumus un tos proporcionāli sadalot uz atlikušajiem maksājumiem pēc kredītbrīvdienām? Bet tad rēķinieties, ka tāpat tikmēr maksāsiet procentus no neatdotās summas, – jo ilgākas būs šīs "brīvdienas", jo ilgāks un kopumā lielāks būs procentu slogs. Vēl viens variants – kredītlīguma termiņa pagarinājums, samazinot ikmēneša kredītmaksājumu? Ko tas varētu nozīmēt? Atkal to pašu – jo ilgāks ir kredīta termiņš, jo vairāk kopsummā klients samaksā par aizdevēja "labvēlību". Un gan jau par katrām līguma izmaiņām arī vēl piedzīs paprāvu summiņu – kā nekā bankai taču papildu darbs, katru iesniegumu izskatot.

Labi, augļotājiem augļotāju daba, tā jau Bībelē aprakstīta. Problēma, ka valsts kaut kā mūždien bijusi nesamērīgi pielaidīga attiecībā uz šo biznesa jomu. Kā tas var būt, ka par sistēmiskām konkrētas bankas tiek uztvertas vien tad, kad tās pašas nonāk grūtībās pašu pieļauto kļūdu dēļ, bet, kad valstij, tās iedzīvotājiem ir objektīvi radušās grūtības, viss "sistēmiskums" aizmirstas?! Vai sistēmiskuma gods neuzliek arī kaut kādu atbildību, ne tikai dod īpašas priekšrocības īpašos brīžos? Vai arī bankām, kuras nu mums ir tās lielākās un uz vietējo tirgu orientētās, arī šajā situācijā nebūtu jākļūst solidārākām ar saviem klientiem – kā juridiskajām, tā arī fiziskajām personām –, teiksim, pašām iepauzējot ne tikai ar kredītu pamatsummu, bet arī kredītprocentu iekasēšanu, pašām interesējoties, kā jūtas katrs klients, nevis gaidot, kad tas ar saliektu muguru nāks lūgties? Un, ja pašas uz to labprātīgi "neparakstās", vai šis nav īstais brīdis, kad, pamatojoties uz valstī izsludināto ārkārtas stāvokli, ar likuma varu var noteikt par pienākumu arī bankām būt reāli pretimnākošām saviem klientiem?

Gadu desmitiem no šī nelielā un joprojām vārgā tirgus ir pumpēts simtiem miljonu peļņas mātesbankām ārzemēs. Laiks nu būt solidāriem ar šejienes sabiedrību, kura visu laiku barojusi. Laiks apzināties arī savu pienākumu pret saviem faktiskajiem barotājiem, palīdzēt tiem grūtā brīdī. Reāli palīdzēt, nevis tēlotā labestībā lūkot, kā nopelnīt uz grūtībās nonākušo rēķina.