Taču pagaidām sausais atlikums no šīm runām ir diezgan kritiska situācija it visās pieminētajās jomās un neizskatās, ka tuvākajos gados mēs varētu piedzīvot būtisku atkopšanos kaut vienā no tām.
Esam iepalikuši ne tikai no attīstītajām Eiropas valstīm, bet arī aizvien straujāk atpaliekam no tuvākajiem kaimiņiem. Varam bezgalīgi klausīties politiķu populistiskajās frāzēs par viedo reindustrializāciju un ekonomikas transformāciju, par ekonomikas salīdzināšanu ar automašīnām, kur Latvijas automobilim esot štruntīgāks dzinējs nekā kaimiņiem, un tāpēc mums ar to braukšanu nevedas tik labi kā brāļiem igauņiem un lietuviešiem. Taču nebūsim arī tik paškritiski – grūtības un problēmas visdažādākajās jomās izjūt gan Lietuva, gan Igaunija, gan arī Eiropas lielās valstis, piemēram, Vācija un Francija.
Tomēr nepamet sajūta, ka citās valstīs ar tautsaimniecības un valsts izaugsmes sekmēšanu kopumā sokas labāk ne jau tāpēc, ka tām būtu vairāk naudas vai gudrāki un čaklāki cilvēki. Vairāk izskatās, ka galvenais iemesls Latvijas nemitīgajām problēmām un attiecīgi ārkārtīgi milzīgajam naudas trūkumam sabiedrības kopējā kasē ir tas, ka mūsu politiķiem un ierēdniecībai ir izteikti raksturīga mētāšanās no viena grāvja otrā. Proti, te izdomājam būt par tiltu starp austrumiem un rietumiem, te ienāk prātā, ka Latvija taču var būt Baltijas finanšu centrs, tad atkal to visu atmetam un izdomājam, ka būsim saules un vēja enerģijas lielvalsts. Respektīvi, pat neraugoties uz daudzos simtos skaitāmiem plāniem, stratēģijām un citu gudrām frāzēm piebārstītu papīru kalniem, realitātē mums nav pavisam vienkārša un ilgtspējīga dokumenta – nosauksim to par tautsaimniecības ceļakarti –, kurā būtu skaidri definēti plāni tautsaimniecībā, izglītībā, veselībā un pārējās jomās, kas arī tiktu konsekventi, sistēmiski īstenoti. Tā vietā mums ir ierastais četru gadu politiskais cikls, par kuru tālāk nespēj paraudzīties ne politiķi, ne ierēdņi. Skaidrs, ka izcilus uzlabojumus nespēsim panākt ne četros, ne desmit gados. Tieši tāpēc jāskatās tālākā – 20 un 50 gadu – perspektīvā – kādu valsti atstāsim bērniem un mazbērniem. Strādājot šādā ilgtspējīgā un sistēmiskā veidā, diezgan ticami, ka pirmos uzlabojumus sāksim izjust arī paši – kaut vai pēc pieciem gadiem.