(Šī prasība ir saistīta ar Imigrācijas likuma grozījumiem.) ST norāda, ka Krievijas pilsoņiem ir reālas iespējas "iegūt jaunu tiesisko pamatu, lai turpinātu uzturēties Latvijas teritorijā, ja vien pati persona ir motivēta veikt tam nepieciešamās darbības".
Iepriecinoši ir tas, ka ST situāciju ir vērtējusi, balstoties uz juridiskiem argumentiem, un nav ļāvusies tai manipulatīvo žēlabu straumei, kas publiskajā telpā gāzusies no prokrievisko un, iespējams, pat prokremlisko politiķu, sabiedrisko attiecību speciālistu, žurnālistu un dažu pētnieku puses. Samākslotie, vaimanām piesātinātie, uz iežēlināšanu vērstie cilvēkstāsti par Krievijas pilsoņiem, kuri, gadiem dzīvojot Latvijā, beidzot spiesti apgūt latviešu valodu, ir klasisks manipulatīvas kampaņas paraugs, kuru vēl ilgi varēs analizēt kā šī žanra klasiku.
Visai būtiski ir arī tas, ka ST uzsvērusi: "Latviešu valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Latvijas valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu – latviešu valodu. [..] Tiesiskais regulējums, kas vērsts uz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā demokrātisku valsts iekārtu."
Šis atzinums par latviešu valodu ir atgādinājums, ka ikvienam cilvēkam, kurš pastāvīgi un ilgtermiņā dzīvo Latvijā, neatkarīgi no tā, kāda ir viņa dzimtā valoda, ir gan jāprot, gan jāgrib runāt latviski vismaz elementāras saziņas līmenī publiskajā vidē.
Var patikt, var nepatikt diskutablais sauklis Atkrievisko Latviju!, ko popularizē dzejniece Liāna Langa, kura kandidē Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Jaunās Konservatīvās partijas saraksta, taču, ja mūsu valstī dzīvojošie cittautieši ikdienā, piemēram, veselības aprūpes iestādēs un veikalos, par normu uzskatītu runāšanu valsts valodā, t. i., latviski, tad šāds sauklis vispār nebūtu vajadzīgs un tam nebūtu nekādas rezonanses sabiedrībā.
Turklāt nepieciešamībai iestāties par latviešu valodu Latvijā ir dziļāka jēga par kāda politiskā spēka atbalstīšanu vai neatbalstīšanu. Ar latviešu valodu ir cieši saistīta latviskā kultūra, kas savukārt padara mūsu valsti atšķirīgu no citām un līdz ar to interesantu globālā mērogā. Ja mēs gribam, lai pēc vairākiem gadu desmitiem vēl būtu latviešu literatūra, teātri, mediji, kā arī izglītības iestādes, tad ikviens solis – sākot no ST atzinuma līdz runāšanai latviski ikdienā – ir svarīgs.