Pētījums tika prezentēts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) rīkotajā konferencē, kas noritēja valsts svētku nedēļā. Interesanti ir tas, ka mūsu sabiedrībā ir aptuveni vienāds optimistu un pesimistu īpatsvars, – 31,9% domā, ka 2070. gadā cilvēki Latvijā dzīvos labāk, bet 29,6% –, ka sliktāk. Savukārt 20,4% respondentu uzskata, ka būtisku izmaiņu nebūs.
LTRK konferencē arī tika definēts, ka labklājības veicināšanai nepieciešama izglītota sabiedrība, gudra valsts pārvalde un eksportspējīgi uzņēmumi. Tas nav nekas jauns un jau iepriekš dzirdēts daudzkārt. Arī norāde, ka nepieciešama ciešāka uzņēmējdarbības un zinātnes simbioze, ir akcentēta jau iepriekš. Tomēr vērtīgais, ko aktualizēja LTRK, ir jautājums, ko mēs saprotam ar jēdzienu "laba izglītība" un kā vēl pietrūkst.
Covid-19 pandēmija ir atklājusi, ka mūsu sabiedrības nepilnības izglītībā izpaužas tā, ka dažādas sabiedrības grupas traucas katra pa savām sliedēm, bet neredz kopainu. Visai spilgts piemērs minētajam ir tas, ka, valdībai ieviešot ierobežojumus, atbalsts cilvēkiem, kuriem ierobežojumu rezultātā aizliegts strādāt, ir pieejams visai smagnēji, bet tas rada neapmierinātību sabiedrībā un vājina dažādas nozares. Spilgts politiķu šaurā skatījuma piemērs ir arī Ziemassvētku tirdziņu aizliegums, pret ko jau izskanējuši daudzi iebildumi.
Vēl viens spilgts piemērs ir no 1. jūlija ieviestās minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ko jau asi kritizējuši LTRK pārstāvji. Racionālu ieceri politiskā elite īsteno nepareizā, t. i., Covid-19 krīzes laikā, turklāt ir pietrūcis prasmes sagatavot vienkāršu, nesamudžinātu regulējumu.
Savukārt to, ka arī gan epidemioloģijas eksperti, gan uzņēmēji traucas vien pa savām sliedēm, nepamanot to, kas notiek citās jomās, visai uzskatāmi atklāj strīdi par dažādu ierobežojumu ieviešanu un atcelšanu.
Grūtības saskatīt kopainu raksturīgas arī fanātiskajiem vakcinēšanās pretiniekiem, kuri savas privātās bailes no potes cenšas padarīt par visas sabiedrības dienaskārtību.
Diemžēl tā nu tas ir, ka pandēmijas laikā neprasme raudzīties uz situāciju plaši Latvijā izpaužas daudz vairāk nekā Ziemeļvalstīs, kurām mūsu valsts tik ļoti vēlas līdzināties. Tādēļ LTRK konferencē minētās pārmaiņas izglītībā būtu jāvērš uz to, lai pēc iespējas lielākai mūsu sabiedrības daļai rastos izpratne ne tikai par savu nišu, bet arī par valstiska mēroga kopsakarībām.