Daļa pensijas jāmanto

Te divi aspekti. Viens politiskais, otrs – vērtējot ierosinājumu pēc būtības. Jau sen ierasts, ka pozīcijas partijas ir tendētas principā ignorēt jebkuru opozīcijas iniciatīvu, ja vien tā nav "notirgota" apmaiņā pret atbalstu kādam citam lēmumam, kas svarīgs pozīcijai.

Daudzkārt arī piedzīvots, ka vairākums vispirms noraida opozīcijas iniciatīvu, tad pieņem identisku, bet pašu virzītu. Šis īsti nav tāds gadījums, jo, kā redzam, vispārējas pieejas, ka katra ģimenes locekļa nopelnītais vai uzkrātais (tostarp dažādos pensiju līmeņos) jāvērtē kā ģimenes kopbudžeta sastāvdaļa, vietā pozīcija piedāvā uz gadu vien kaut kādu pabalsta ielāpu.

Kas ar to tiek apliecināts? Ka, pēc politiķu domām, katrs dzīvi palikušais pensionārs ir nevēlama nasta budžetam? Ja viens nomiris, otram ar viņam jāseko? Ja pats neprotas, to var veicināt, paturot "bada maizē"?

Katram taču zināms, ka bezbērnu pensionāri pārtikai izdod pavisam niecīgu pensijas daļu – lielākās izmaksas pamatā saistītas ar mājokli un medikamentiem. Skaidrs, ka pensionāru pāriem ir mazliet vieglāk par visu norēķināties, līdz ar to vairāk naudas var atvēlēt pārtikai, nekā sirmgalvjiem, kas palikuši vieni. Īpaši, ja pirmais no dzīves šķīries lielākais pelnītājs ģimenē. Nekas traks, teiksiet, – var taču reģistrēties kā mazturīgais, pretendēt uz pašvaldības pabalstiem utt.? Var. Bet šaubos, vai tie, kas tā domā, sev ko tādu novēlētu...

Ja, runājot par nodokļu maksāšanas nepieciešamību, amatpersonām tik ļoti patīk akcentēt, ka tas ir arī uzkrājums pensijai, tad kāpēc gan brīdī, kad šo uzkrājumu būtu pamats nodot mantojumā tuviniekam, valsts ir tik kāra to savākt sev? Jo nevar paredzēt, cik ilgi katrs dzīvos, tāpēc ik mēnesi izmaksājamo pensiju aprēķina, ņemot vērā vidējo dzīves ilgumu, līdz ar to neizmaksāto, ja kāds pāragri nomirst, pārdala par labu tiem, kuri dzīvo "pārlieku" ilgi? Un tagad cilvēki vispār pasākuši ilgāk dzīvot nekā iepriekš? Labi, saprotams. Bet tad jārod kompromiss. Kaut vai pārdalot mirušās personas pensijas uzkrājumu uz pusēm starp valsti (lai tai ir ko izmaksāt citiem) un laulāto, kas vēl dzīvs.

Esmu pārliecināts – pensionāri balsotu par politiķiem, kas tā lemtu.