Par darbinieku trūkumu sūdzas tirdzniecībā, pakalpojumu sektorā un pasažieru pārvadājumu jomā. Bažas par darbinieku trūkumu skan arī no būvniecības un citām jomām, kurās tas nav tik viegli pamanāms kā veikalā, kafejnīcā, viesnīcā vai frizētavā. To, ka darbinieku trūkums traucē uzņēmējdarbības attīstību, aprīlī atzinuši 17% pakalpojumu sektorā, 16% mazumtirdzniecībā, 26,9% būvniecībā un 13,3% apstrādes rūpniecībā strādājošo uzņēmēju. (Par to informē Centrālā statistikas pārvalde (CSP).) Ir skaidrs, ka uzņēmēju prasības padarīt vienkāršāku normatīvo regulējumu viesstrādnieku piesaistei skanēs aizvien uzstājīgāk un politiķiem būs jādomā, kā uz šīm prasībām reaģēt.
CSP dati gan arī rāda, ka šā gada pirmajā ceturksnī mūsu valstī bija 59,8 tūkstoši bezdarbnieku vecumā no 15 līdz 74 gadiem, turklāt 14,4% no visiem bezdarbniekiem bija vecumā līdz 24 gadiem. To ņemot vērā, politiķi nedrīkstētu plašāku darba tirgus atvēršanu veikt tik primitīvi, ka vietējos bezdarbniekus, kuru vidū ir arī jaunieši, profesionālajā dzīvē pat nepapūlētos iesaistīt ne darba devēji, ne valsts institūcijas. Nebūtu pieļaujami arī tādi risinājumi, kas ļautu viesstrādniekus nodarbināt par zemāku atalgojumu nekā vietējos darbiniekus.
Jāņem vērā, ka Ziemeļvalstu un Rietumeiropas valstu pieredze rāda – cilvēki, kuri no ārvalstīm ieradušies ekonomisku apsvērumu dēļ, var dot būtisku ieguldījumu daudzu nozaru attīstībā, taču nevajag visus atbraucējus naivi idealizēt, atmetot jebkādu izvērtējumu tam, kādas personas tiecas iekļūt valstī. Latvijas sociālā atbalsta sistēmai noteikti nevajag ārzemniekus pabalstu medniekus, un mūsu tautsaimniecībai noteikti nevajag tādus strādniekus, kuri vilktu lejup kvalitātes līmeni.
Tajā pašā laikā politiskajā vidē un arī sabiedrībā kopumā dzirdamais apgalvojums, ka plašāk atvērt darba tirgu nedrīkst tāpēc, ka viesstrādniekus neizdosies integrēt, tāpat kā nav izdevies integrēt daļu no tiem Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kuri te ieradās padomju okupācijas laikā, nav īsti pamatots. Tie cilvēki, kas vaimanā par Latvijas neatkarības gados izgaisušajām okupantu privilēģijām, par personisku apvainojumu uzskata nepieciešamību apgūt mūsu valsts valodu un, gadu desmitiem dzīvojot Latvijā, joprojām identificējas ar Krieviju, ir ļoti specifiska mūsu sabiedrības daļa, kurai raksturīgās iezīmes izriet no sarežģītās XX gadsimta vēstures. Turpretī to cilvēku integrācija, kuri mūsdienās varētu ierasties Latvijā strādāt, var izrādīties veiksmīga.