Diktatoru ierocis – arī... referendums

Jāpaskaidro, ka ar šīm sentencēm Spānijas ārlietu ministrs nāca klajā, atbildot uz jautājumiem par Katalonijas neatkarības piekritēju centieniem sarīkot referendumu par iespējamo autonomās provinces neatkarību. Oficiālā Madride uzskata, ka referendumu pārējiem provinces iedzīvotājiem, turklāt "izmantojot nacistu metodes" (izsakoties Spānijas ārlietu ministra vārdiem), uzspiež katalāņu nacionālistu agresīvais mazākums un tāpēc to nevar uzskatīt par demokrātisku. Un, tā kā referendumus, pie kam veselus divus un ar iepriekš prognozējamiem iznākumiem, savas nepilnus četrdesmit gadus ilgās valdīšanas laikā ir rīkojis arī Spānijas diktators Franko, skaidrs, ka referendumiem ar demokrātiju nav nekāda sakara. 

Intervija ir brīvi pieejama, piemēram, aģentūras Bloomberg interneta vietnē, savukārt ministra izteikumu, kas oriģinālā skan: "Referendums are a weapon of choice of dictators" (saruna notika angļu valodā), pārpublicēja virkne pasaules vadošo plašsaziņas līdzekļu. Tomēr, tā kā runa bija par Kataloniju, īpaša uzmanība izteikumam netika pievērsta. Turklāt Spānijā emocijas pašlaik ir sasniegušas devītā viļņa augstumus, kamdēļ apšaubāmi izteikumi birst kā no pārpilnības raga.

Galvenā problēma ir tajā, ka runa tomēr nav tikai par Kataloniju. Vienas no Eiropas Savienības lielākajām dalībvalstīm ārlietu ministrs (kurš atbilstīgi teorijai pauž savas valsts oficiālo nostāju), runājot par Kataloniju un, iespējams, emociju uzplūdā, taču publiskoja tēzi, kura daļā Rietumu politiskās elites cirkulē jau vismaz gadus desmit, – ka referendumi nav nekāda demokrātija. Konkrētās situācijas dēļ vienīgi parādījās iepriekš nedzirdēts arguments; tradicionāli tiek izmantoti apgalvojumi, ka visādu populistu uzkūdītās tautas masas nav spējīgas domāt ilgtermiņā, ka svarīgu jautājumu izlemšana jāuztic nevis pūlim, bet ekspertiem vai ka nostāja jāpauž nevis referendumos, bet vēlēšanās utt. Tas ir process, kam cauri gājusi arī Latvija.

Referendumu nodēvēšana par "diktatoru ieroci" arī parāda to, no kā visvairāk baidās šādu teoriju piekritēji – no tā, ka lēmumus pieņem nevis kādi pārstāvnieciskās demokrātijas institūti, bet gan nepastarpināti paši vēlētāji, savukārt sevi par demokrātisku dēvējošā politiskā elite kategoriski nevēlas izlaist lēmumu pieņemšanu no savām rokām. Tajā pašā laikā diktatūru un autoritatīvu režīmu sabāšana vienā katlā ar tiešajām demokrātijām (visos gadījumos pārstāvnieciskās demokrātijas loma ir ierobežota) jau pat nevis robežojas ar absurdu, bet tā ir absurda. Paldies katalāņiem, ka tagad vismaz ir zināms, kādas domas rosās Spānijas un ne tikai Spānijas politiskās elites galvā.