Līdera politiskā pieredze ir resurss, ar ko Latvija nav īpaši bagāta. Tagad aizejat no politikas. Vai tas nav zaudējums Latvijai?
Iegūto pieredzi noteikti izmantošu, bet tas nebūs aktīvajā politikā. Pēc tam kad esmu darbojies zinātnē, startējis vēlēšanās, vadījis partiju, frakciju, komisiju, divas ministrijas, esmu secinājis, kas Latvijā būtu darāms, taču vienlaikus skaidrs, ka no valsts pārvaldes pozīcijām neko mainīt nav iespējams.
Pat ne no deputāta vai ministra pozīcijām?
Tad jāskatās, ko esam darījuši pēdējos 25 gados. Bija brīdis, kad iepriekšējā valsts iekārta gan ekonomiski, gan morāli bija bankrotējusi, mēs vēlējāmies mainīt sistēmu uz tādu, kuras daļa bijām līdz 1940. gadam. Kā to paveikt? Parādījās mācība ar nosaukumu Vašingtonas konsenss. Jāatzīmē, ka arī citur pasaulē šādu pārmaiņu pieredzes nebija, līdz ar to, protams, tā bija tīrā teorija. Bet mēs nebijām vienīgie, bija arī citas mazāk attīstītas valstis, kam bija aktuāls jautājums, kā sasniegt attīstīto valstu līmeni. Ja uz to skatāmies primitīvi, Vašingtonas konsenss paredzēja trīs pamatlietas: liberalizēt, privatizēt, stabilizēt. Tagad paskatīsimies, kas pasaulē noticis pēdējos 25 gados. Iedomāsimies klasi ar skolēniem no dažādām attīstības valstīm - tajā ir gan izcilnieki, gan censoņi, gan citi. Ir skolotājs, kurš rāda, kas jādara. Laiks ir pagājis, redzam, ka valstīs, kurās bija izcilnieki, sniegums nav bijis slikts. Vai tas bijis labs, to grūti teikt, bet par izciliem tos rezultātus nosaukt grūti.
Kuras valstis tās būtu?
Latvija, Meksika, Dienvidamerikas valstis...
Tikai mēs no bijušās PSRS.
Bet izaicinājumi bija līdzīgi - izaugsme no nabadzības. Savukārt, ja paskatāmies, kur sniegums bijis izcils, - tās ir tādas valstis kā Ķīna, Dienvidkoreja, Singapūra, Taivāna, vēl vairākas. Valstis, kas nevis mācījās labi vai izcili, bet rīkojās kā Bils Geitss - izgāja no klases un meklēja savu ceļu. Eksperimentēja, domāja ar savu galvu. Neviena no izcila snieguma valstīm nav ņēmusi copy-paste veidā jau gatavus risinājumus no citām valstīm. Otra lieta - tas viss tika īstenots ciešā sadarbībā ar privāto sektoru. Gandrīz jebkurā no šīm valstīm.
Mums, iepriekš dzīvojot Padomju Savienībā, tika solīta gaiša nākotne, un tad, kad pirms desmit gadiem iestājāmies Eiropas Savienībā, es uzdrošināšos tā teikt, cilvēkus pārņēma sajūta, ka tā gaišā nākotne jau iestājusies. Vairs pašiem nekas nav jādara. Esam apsolītajā zemē, un tur, ja vien visu darīsim, kā mums Briselē pateiks priekšā, viss notiks pats no sevis.
Tātad uzskatāt, ka tas, ko iesaka, mums neder?
Domāsim reālistiski - Brisele joprojām veido savu politiku tā, it kā Eiropas Savienība būtu 15 diezgan līdzīgā līmenī esošu valstu klubs. Bet valstis, piemēram, Latvija, Grieķija, Vācija, tagad ir ļoti atšķirīgas. Taču, ja politika tiek veidota pēc vidējās temperatūras slimnīcā principa, sanāk, ka - jo tālāk jūs esat no vidējā pacienta, jo mazāk piemērota jums ir tā ārstniecības metode. Ir visai loģiski, ka valstis un cilvēki, kuri sasnieguši noteiktu ekonomiskās attīstības līmeni un kuriem nevajag vairs uztraukties par to, lai viņiem būtu jumts virs galvas, stabili ienākumi, iespēja sūtīt savus bērnus labā skolā vai augstskolā, pievēršas pavisam cita līmeņa problemātikai - klimata pārmaiņām, vides jautājumiem utt. Tas ir ļoti labi, bet mēs vēl neesam līdz tam izauguši.
Atceros, pirmajā gadā, kad biju politikā, tikos ar Somijas vēstnieci, kura arī tikko bija stājusies savā amatā un bija ļoti pārsteigta, kāpēc Somijā, kad Baltijas jūra maina krāsu, tā ir galvenā ziņa avīzēs apmēram mēnesi, bet Latvijā nevienu tas neinteresē. Piedodiet, mums svarīgāka problēma tobrīd bija bezdarbs. Tāpēc vēlreiz saku - tas nav ne slikti, ne labi, te nav nekādu sazvērestību teoriju, vienkārši intereses un vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Ja nekritiski skatāmies uz visu, kas mums nāk no Briseles, sākam pārlieku fokusēties uz to, kas patiesībā nav mūsu prioritātes. Ņemsim par piemēru kaut vai atjaunojamo elektroenerģiju, energoefektivitāti, cīņu ar klimata pārmaiņām, kas ir stratēģijā Klimats 2030. To naudu, ko saņemam no ES, lielā mērā tērējam tam, kas vairāk ir Ziemeļvalstu prioritātes, - klimata pārmaiņām, vides jautājumiem un tā tālāk.
Jau sākot strādāt par ekonomikas ministru, es redzēju cīņu ar atjaunojamās elektroenerģijas ieviešanas sekām. Tagad tas, kas, visticamāk, diemžēl uzsprāgs Danas Reiznieces-Ozolas laikā, ir energoefektivitātes tēma, kur esam parakstījušies uz mērķiem bez jebkādas izpratnes, kā tos sasniegsim. Pat iztērējot paredzētos vairāk nekā 333 miljonus eiro energoefektivitātei, mēs laikam nesasniegsim pat 60% no solītā mērķa. Vēl viens piemērs, par ko man bija konflikts ar kolēģiem valdībā, - klimata politika līdz 2030. gadam. Valstij, kurā izmešu apjoma samazinājums pēdējos 25 gados bijis, ja nemaldos, pirmais vai otrais lielākais pasaulē, apņemties vēl to ievērojami samazināt bez izpratnes par to, kā mēs to darīsim, kādas būs sekas tautsaimniecībai... Mēs jau esam otrā zaļākā valsts, ja kļūsim viszaļākā valsts pasaulē, es atvainojos, vai nu pasaulei kā tādai piesārņojuma mazināšanas ziņā no tā būtu milzīgs pienesums, īpaši ņemot vērā mūsu mērogu!?
Manuprāt, jābeidz ar šo romantisko skatījumu uz pasauli. Jāsāk domāt ar savu galvu. Nevar vienkārši nekritiski pieņemt to, kas nāk no Briseles, atrunājoties ar "ko gan mēs varam darīt...". Neviens, izņemot mūs, par mūsu interesēm necīnīsies.
Vairāk Romāna Meļņika interviju ar Vjačeslavu Dombrovski lasiet pirmdienas, 11.maija, laikrakstā Diena!